Daudzi mūsdienu Rietumu pasaulē, neatkarīgi no tā, ir vai nav lasījuši šīs komplicētās filosofiskās grāmatas, tiecas piekrist, ka, iespējams, šiem postmodernajiem filosofiem varētu būt pamatots iemesls noraidīt absolūtas patiesības esamību. Viņi norādīs, ka mēs diez vai varam noraidīt apgalvojumu, ka agrāk daudz kas mums ticis uzdots par patiesību, lai gan vēlāk tā izrādījās vien vēlamā uzdošana par esošo, propaganda vai pat krāpšana, un tādēļ nav jābrīnās, ka daudzi nekavējoties kļūst skeptiski, tiklīdz uz skatuves parādās jauns patiesības kandidāts.
Es nekad neaizmirsīšu pirmos ceļojumus deviņdesmito gadu vidū uz Albāniju – nelielu valstiņu Balkānu pussalā,kas bija pilnībā izolēta no ārpasaules līdz pat 1992. gadam, kad komunistisko režīmu beidzot piespieda pieņemt jauno postkomunistiskās ēras realitāti. Uz mani vislielāko iespaidu atstāja divi fakti. Pirmkārt, nebija ieraugāma absolūti neviena baznīca vai mošeja. Otra lieta – visur esošās nelielās betona patversmes, kas sasniedza apmēram 8-10 metrus diametrā un pacēlās apmēram pusotra metra augstumā no zemes. Es uzzināju, ka šādas nelielus puķu podiņus atgādinošās patversmes ir pietiekamā daudzumā, lai aptuveni trīsarpus miljoni albāņu varētu patverties, kad ienaidnieks uzbruktu ar mērķi nolaupīt Albānijas bagātības. Jo, kā to cilvēkiem bija iegalvojis diktators Envers Hodža (1908-1985), Albānija bija visbagātākā nācija zemes virsū, un – tikai laika jautājums, kamēr kāds ienaidnieks pacentīsies atņemt pasakaino Albānijas bagātību. Tā bija patiesība Albānijas cilvēkiem. Taču, tiklīdz kādi no viņiem spēja iegūt satelīttelevīzijas iekārtas un uztvert itāļu televīzijas programmas, kad mazliet vēlāk atvērās robežas un cilvēkiem radās iespēja ceļot, viņu ilūzijas tika galīgi sagrautas. Ar viņiem pilnībā bija manipulējusi politiskā propaganda, ko īstenoja neliela elitāra cilvēku grupa, izmisīgi cenšoties noturēt varu savās rokās pēc iespējas ilgāk. „Patiesība” izrādījās ļaunprātīgi meli.
Pat zinātnes domēnā patiesības meklēšana ne vienmēr notiek pēc noteikumiem un tieši, kā mums to apgalvo. Izpētes sponsorē konkrētas industrijas, kas cer uz sev noderīgiem izpētes rezultātiem. Un atklājumi, kas neietilpst vēlamajā scenārijā, ne vienmēr tiek atspoguļoti tā, kā to pienāktos darīt. Stipendijas ne vienmēr tiek piešķirtas labākajiem zinātniekiem un izpētes programmām, kam patiešām ir nepieciešams finansējums. Pieejamie sakari un politiskās prasmes bieži vien spēlē noteicošo lomu finansējuma saņemšanā. Pie tam – neviens zinātnieks savu darbu pie patiesības meklēšanas neuzsāk, būdams kā tabula rasa . Viņš ienāk izpētes jomā ar saviem pieņēmumiem un aizspriedumiem, un ir predisponēts meklēt konkrētā virzienā.
Tas pats attiecas arī uz reliģijas jomu, izcilākās patiesības domēnu – to, kas satrauc visvairāk. Teologi ir tie, kam būtu jāpēta un jānodod tālāk patiesība. Baznīcas ir tās, kam būtu jāaizsargā un jāsludina patiesība. Bet vienotas vēsts vietā mēs dzirdam teoloģisku viedokļu kakofoniju, un vienas stingras garīdznieka balss vietā mēs tiekam konfrontēti ar mulsinošiem un pretrunīgiem patiesības apgalvojumiem, ko pauž vesels lērums dažādu konfesiju un citu reliģisku organizāciju. Šķiet, ka Bībeli var interpretēt tik daudz un dažādos veidos, ka tā vienlaikus spēj „pierādīt” diametrāli pretējas nostājas. Un par nožēlu mēs bieži atklājam kristiešu patiesības tumšo pusi: manipulēšanu, varas spēli, noklusēšanu un sentimentālu domāšanu.
Vai šāda realitāte nerosina pievienoties postmodernajam absolūtās Patiesības noliegumam? Pat vietās, kur mēs to visvairāk ceram atrast (zinātnē, reliģijā), mēs ne vien saskaramies ar filosofiskiem iebildumiem, bet arī dažādām praktiskām barjerām. Kādēļ gan tērēt laiku un pūles, dzenoties pēc rēga?
Taču, nepadosimies tik ātri! Jo par ko gan varētu runāt, ja nepastāvētu absolūta Patiesība, bet tikai patiesības (viedokļi, izvēles, uzskati)? Totālā relatīvisma alternatīva nebūt nav tik pievilcīga. Un patiešām varētu būt grūti nonākt pie vienas absolūtas patiesības, tomēr veselais saprāts pieprasa, lai mēs atzītu zināmus loģikas principus. Iesākumam – es ticu, ka mums ir jāatzīst – divi apgalvojumi, kas ir pilnībā pretrunīgi, nevar vienlaicīgi būt patiesi. Citiem vārdiem, ne visi piedāvājumi var būt patiesi. Daži ir patiesi un daži tādi nav.
Tabula rasa – no latīņu val. ‘tīra lapa’ (tulk. piez.).
Protams, jāatzīst, ka dažas lietas paliks atkarīgas no uzskatiem vai gaumes. Mani interesē laikmetīgā māksla. Lai gan daudzi no divdesmitā un divdesmit pirmā gadsimta mākslas darbiem (it īpaši tas attiecas uz postmodernisma mākslu) no pirmā skata šķiet dīvaini, tie tomēr var būt patiešām interesanti. Un tāpat ir darbi, kuri man liekas ne tikai interesanti, bet arī skaisti. Citi var man nepiekrist un turpināt prātot, kā tāda nevērtīga „draza” ir nonākusi muzejā vai mākslas galerijā. Viņiem pat varētu sanākt dusmas par to, ka, iespējams, lai iegādātos kādu no šiem darbiem, ir tērēta nodokļu maksātāju nauda. Kam taisnība? Acīmredzot mākslinieciskās izteiksmes novērtēšana paliks gaumes lieta, un spriešana par gleznas, skulptūras vai kāda cita mākslas objekta skaistumu neiederas pareizā un nepareizā kategorijā.
Bet ja es saku, ka Amsterdama ir Nīderlandes galvaspilsēta, un mans kaimiņš apgalvo, ka Nīderlandes galvaspilsēta ir Brisele, tā jau ir cita lieta. Šai gadījumā man ir pilnīga taisnība, bet mans kaimiņš kļūdās. Un tas nav tikai perspektīvas, viedokļa vai atlanta interpretācijas jautājums, bet gan fakts, ko jums spēs pastāstīt jebkurš holandietis vai beļģis. Spersim vēl vienu soli tālāk. Kad es saku, ka zirgs, ko no savas mājas redzu pāri ceļam, ir melns, bet mans kaimiņš saka, ka zirgs ir tumši brūns, nav iespējams tūdaļ pat noteikt, kuram ir un kuram nav taisnība. Zirgs man var izskatīties melns, lai gan tas patiesībā ir tumši brūns. Iespējams, es pilnībā nespēju atšķirt krāsas, vai arī vienkārši neesmu uzlicis brilles. Varbūt mums būtu jādodas tuvāk zirgam, lai noskaidrotu precīzu zirga spalvas nokrāsu. Šai gadījumā mēs dabā varētu pārbaudīt, kurš apgalvojums bija patiess. Bet ir tik daudz gadījumu, kuros mēs nevaram fiziski pārbaudīt apgalvojumu, kamēr neesam saņēmuši kādus papildus pierādījumus (no reāla liecinieka), kas mums palīdz noskaidrot lietas patiesos apstākļus. Bet mēs piekritīsim, ka viens no apgalvojumiem ir patiess, vai arī, ka visi apspriežamie priekšlikumi var būt kļūdaini, un gadījumā, ja tie sniedz abpusēji izslēdzošus apgalvojumus, ne visi no tiem var būt pareizi. Dažos gadījumos, lai atrisinātu problēmu, nepieciešams kaut kur doties, vai ir nepieciešami pareizie instrumenti, vai arī – nepieciešams laiks. Daudzos citos gadījumos – lēmuma pieņemšana būs jāatliek.
Protams, viss kļūst daudz sarežģītāk, ja mums ir jāsaskaras ar apgalvojumiem, kurus nav iespējams fiziski pārbaudīt. Kristieši sniedz konkrētus patiesības apgalvojumus par saviem uzskatiem, musulmaņi un citu reliģiju pārstāvji tāpat piedāvā patiesības apgalvojumus par savu ticību. Daži no šiem patiesības apgalvojumiem ir identiski vai arī ļoti līdzīgi. Tādēļ tie var būt un var arī nebūt patiesi. Mums nav iespēju pārbaudīt, cik patiesa ir to lielākā daļa. Piemēram, kā kristietība un islāms stāsta par dzīvi pēc nāves un mūžīgu svētlaimi. Bet tas ir vairāk nekā skaidrs, ka neviens no mums tur nekad nav bijis un nevar apliecināt, ka patiešām pastāv laimīga pēcnāves dzīve un neviens no mums (vismaz tie, kas ir pie pilna prāta) nav sarunājies ar kādu, kurš tur būtu bijis un atgriezies ar veselu kaudzi fotogrāfiju. Tomēr pastāv arīdzan kristiešu patiesības apgalvojumi, kas ļoti lielā mērā atšķiras no musulmaņu apgalvojumiem. Šādos gadījumos kļūdīties var kā kristieši, tā arī musulmaņi. Bet nevar būt tā, ka abiem ir taisnība. Piemēram, kad kristieši apgalvo, ka Bībele ir grāmata ar ziņām, ko Dievs vēlas mums pavēstīt, bet musulmaņi saka, ka tieši Korāns satur dievišķās instrukcijas, tad mēs nevaram piekrist abiem. Attiecīgi viens no apgalvojumiem ir nepatiess.
Līdz ar to mums jāsper vēl viens solis tālāk. Ja mēs esam labprātīgi pieņemt ideju, ka totāls relatīvisms nešķiet pamatots, jo veselā saprāta loģika mums māca, ka spriedums var būt vai nu patiess vai nepatiess un ka atsevišķos gadījumos mēs varētu būt spējīgi noteikt vai apgalvojumi var tikt pieņemti kā patiesi vai nepatiesi, mēs varētu vēlēties pajautāt, vai mēs kaut kādā veidā kaut kur varētu sameklēt neapšaubāmas patiesības pamatu, uz kura tālāk varētu būvēt savu izpratni un kas sniegtu mums norādes uz pārējos apgalvojumos esošo iespējamās patiesības devu. Ja tā patiešām ir mūsu nākošā doma, tad mēs nevaram pretendēt uz oriģinālu domāšanu, jo tā ir bijusi daudzu gadsimtu meklējumu tēma. Šīs vēlmes nodibināt stingru pamatpatiesības fundamentu tehniskais termins ir fundamentālisms. Ja mēs varam būt pārliecināti, ka mūsu teiktais attiecas uz Realitāti, ko varam kaut kādā veidā – kaut daļēji – zināt, tad esam cerīgi uzsākuši tālāku zināšanu apguvi. Ja mēs kaut kādā veidā bez pamatotām šaubām varam konstatēt, ka eksistē Dievs un ka Viņš ir Universa Veidotājs un dzīvības Radītājs, šķiet, ka esam atraduši savu pamatu, uz kura turpināt būvēt. Un ja tai pašā laikā varam bez pamatotām šaubām būt pārliecināti, ka pastāv kāds sens teksts, kurš satur šī Dieva doto patiesību, tad, es domāju, mēs spēsim gūt ievērojamus panākumus, meklējot vairāk informācijas par šo Dievu.
Vai ir iespējams iegūt šāda veida pārliecību? Vairākums mūsdienu domātāju netic, ka fundamentālisms ir aizstāvams. Patiesībā ir daudzi, kas uzskata, ka „fundamenta” metafora nav piemērotākais absolūtās patiesības raksturojums. Karls Popers (1902-1994), Vilards van Ormans Kvīns (1908-2000) un citi uzskata, ka, mēģinot stādīties priekšā, kādā veidā mēs iegūstam un sistematizējam zināšanas, labāka būtu „tīkla” vai „tīmekļa” metaforas izmantošana. Tā vietā, lai iesāktu ar dažiem absolūtiem ķieģeļiem, kas kalpotu par mūsu turpmāko uzskatu pamatu, mums labāk veiktos, ja sameklētu dažādus argumentu un pierādījumu pavedienus, kas līdz mums atnāk no dažādām pusēm gluži kā zirnekļa tīkls, veidojot saprotamu stāstu, kurā atsevišķus uzskatus stiprina to saikne ar citiem uzskatiem un kopainu. Lai arī dažādie pierādījumu pavedieni var nelikties īpaši pārliecinoši, tos skatot atsevišķi vienu no otra, tomēr kopā tie mums var palīdzēt nonākt ja ne pie absolūtas patiesības, tad vismaz pie „attaisnojamas ticības”. Un tas var būt lielākais, ko mēs varam cerēt sasniegt.