Ņemot vērā pēdējā pusgadsimta laikā notikušās pārmaiņas mūsu pasaulē, maz pārsteidz fakts, ka arvien vairāk cilvēku pasauli vairs neuztver tā, kā tas bija agrāk. Vēl nesen tikai nedaudz laimīgajiem (un arī ne no katras valsts) bija iespēja ceļot un tikties ar citu kultūru pārstāvjiem. Lielākajā pasaules daļā valdošā kultūra noteica standartus, ar kādiem saskaņā dzīvoja cilvēki. Ja viņi pazina citas kultūras, tad reti no pašu pieredzes. Bet postmodernais Rietumu pasaules cilvēks ne tikai ceļo uz attālām vietām citos kontinentos, pieliekot daudz mazāk pūļu nekā viņa priekšgājēji, ceļojot ar vilcienu pāri Savienoto Valstu kontinentam vai Rietumeiropai, bet viņš arī dzīvo multikulturālā sabiedrībā. Tā vairs nepastāv monokulturālā kristiešu pasaulē, bet ir kļuvusi par ārkārtīgi plurālistiskas sabiedrības daļu, kurā mīt visu ādas krāsu, kulturālo īpatnību un valodu cilvēki. Tā ir pasaule, kurā plaukst islāms un citas pasaules reliģijas, bet arvien vairāk kristīgo konfesiju zaudē lielu daļu savu aktīvo draudzes locekļu, sevišķi Rietumeiropā. Piedevām – mūs šodien bombardē tāda nebeidzama informācijas plūsma no visdažādākajiem avotiem, it īpaši ar interneta starpniecību, ka spēja atšķirt patiesību no fikcijas ir kļuvusi gluži vai par izaicinājumu, nemaz nerunājot par to, ko var uzskatīt par absolūto Patiesību.
Turpat, 175. un turpmākās lpp.
Tiek apgalvots, ka postmoderns cilvēks ar grūtībām apzinās, kas viņš pats ir, jo dzīvo tik sadrumstalotu dzīvi. Ja Žakam Deridam (1930-2004), vienam no vadošajiem postmodernisma filosofiem, kāds pavaicāja: „Kā jums klājas?”, viņš atbildēja: „Kurā stāvā?” Viņš cilvēka eksistenci salīdzināja ar „dzīvošanu mājā, bet dažādos stāvos”. Mūsu dzīve sastāv no slāņiem vai nodalījumiem, kas pat savstarpēji nemijas. Mūsu personiskā pasaule ir sadalīta vairākās atsevišķās sfērās – mājās, darbā, atpūtā (un dažreiz baznīcā), arī veidos, kā cilvēki rīkojas, un tāpat arī ētiskajās normās, ar kurām viņi operē. Tas viss ir atkarīgs no attiecīgās sfēras (vai arī „stāva”), kurā cilvēks konkrētajā mirklī atrodas.
Šādi notikumi daudzu mūsdienu Rietumu pasaules cilvēku acīs piešķir lielu ticamības devu postmodernisma filosofijām un vedina viņus pievērsties relativitātes jēdzienam. Taču šādas novirzīšanās no absolūtās patiesības uz personiskajām patiesībām sakņojas krietni senākā pagātnē, nekā dažas desmitgades. Galveno lomu šajā procesā nospēlēja vācu filosofs Fridrihs Nīče (1844-1900). Šis luterāņu mācītāja dēls, iespējams, ir daudz labāk pazīstams savas radikālās nostājas dēļ pret kristīgo ticību un kristīgo baznīcu. Viņš bija pirmais rakstnieks, kurš ar entuziasmu runāja par „Dieva nāvi”, taču tas bija tikai viens no viņa „dekonstruktīvās” domāšanas aspektiem. Nīče kļuva par vēlākā laika postmodernisma filosofu tēvu, paziņojot, ka nepastāv reāli fakti, vienīgi faktu interpretācijas! „Mēs nevaram pieskarties reālai lietai,” viņš teica, „bet mums vienmēr ir jāsamierinās ar mūsu privāto lietas interpretāciju.”
Doma, ka mēs nespējam aptvert absolūto patiesību vai skaidro realitāti, bija arī viena no deviņpadsmitā gadsimta beigu un lielas daļas divdesmitā gadsimta valodas filosofijas galvenajiem apgalvojumiem. Vairāki prominenti valodas filosofi centās pierādīt, ka valoda nespēj mums palīdzēt absolūtās patiesības meklējumos, jo tās nozīme lielā mērā ir atkarīga no piederīgās grupas. Katra sociālā grupa vienojas par to, kā lietojami vārdi un kāda ir to nozīme. Slavenais Ludvigs Vitgenšteins (1889-1951) teica, ka katra sociālā grupa spēlē savu „valodas spēli”. Postmodernie filosofi ir pieķērušies šai domai un īpaši plaši pielietojuši to attiecībā uz senāk rakstītiem tekstiem. Viņi jautā: „Kā gan lai mēs zinām, ko tieši gribēja pateikt šo tekstu autori? Kā viņu teikto ietekmēja pašu autoru tā laika pasaules redzējums? Kā lai mēs, šo tekstu šodienas lasītāji, autoru teiktajā atrodam ko nozīmīgu priekš sevis? Kā lai mēs, lasot viņu vārdus savā kontekstā un stereotipu varā, atrodam tajos jēgu?” Viņi secina, ka ikvienam tekstam ir tik daudz nozīmju, cik daudz ir tā lasītāju. Katrs lasītājs priekš sevis izlemj, ko viņam nozīmē teksts, un ikviena interpretācija ir tikpat derīga kā jebkura cita.
Viens no galvenajiem postmodernajiem domātājiem – Žans Fransuā Liotārs (1924-1998) – šim nedrošības un relatīvisma kokteilim pievienoja vēl vienu sastāvdaļu. 1979. gadā viņš saņēma Kvebekas varas iestāžu lūgumu veikt pētījumu par apziņas stāvokli visattīstītākajās sabiedrībās. Viņa grāmatas „Postmodernais stāvoklis: apziņas pētījums” publikācija iezīmēja postmodernismu saprāta kartē. Šajā grāmatā un vairākās citās savās publikācijās (kas vidusmēra cilvēkam ir ļoti grūti saprotamas un lasāmas) viņš norāda uz „lielo teoriju” beigām. Šis termins apzīmē metastāstījumus, pārklājošos domu sistēmas, kas mēģina sniegt visaptverošu mūsu pasaules un sabiedrībai svarīgā skaidrojumu. Šīm „lielajām” teorijām, kā viņš saka, vairs nepiemītot ticamība. Tās tikai maskē šo teoriju izklāstītāju apsēstību ar varu. Liotārs īpaši koncentrējās uz marksisma „lielo teoriju”. Viņš personīgi pieredzēja marksisma neveiksmi Ziemeļāfrikas kontekstā, vietā, kur viņš uzauga un nodzīvoja līdz divdesmit astoņu gadu vecumam. Viņš ticēja, ka ir pagājis jebkura šāda metastāstījuma laiks, vai tas bija marksisms, komunisms, kapitālisms vai kristietība. Visi šie metastāstījumi savā laikā bija uzdoti par patiesību, bet – kā uzsvēra Liotārs – „vēsture rāda, ka tie nebija nekas vairāk, kā tikai aizsegs varaskārām sistēmām, kuras lobēja atsevišķi indivīdi vai elites grupas, kas nevairījās savus mērķus sasniegt ar vardarbības palīdzību”. Saskaņā ar Liotāra teikto mums daudz labāk klātos, ja mēs dzīvotu ar „mazākām teorijām”, kam piemīt mazākas ambīcijas, un pat pieņemtu faktu, ka šīs „mazākās teorijas” ik pa laikam būtu pretrunā viena ar otru. Un atkal jau mēs pamanām, kā universālās Patiesības ideāls tiek aizstāts ar patiesību daudzskaitlīgumu!
Jean Francois Lyotard, The Postmodern Condition: A Report on Knowledge, 1979.
Vēl kāds prominents postmodernais domātājs, amerikānis Ričards Rortijs (dz. 1931), ir tikpat skeptisks attiecībā uz iespēju nonākt pie kaut kā tāda, kas atgādinātu absolūto patiesību. Viņš vairs neuzskata patiesību par ko tādu, kas norādītu uz realitāti, bet ieņem ārkārtīgi pragmatisku nostāju. Viņš saka, ka patiesība ir tas, kas „padara darbu”. Daudzi kritiķi gan norādījuši, ka šī ir samērā neapmierinoša pieeja, jo tā pieņem visa veida manipulatīvu valodas izmantošanu, kas patiešām „darbu padara”, tai skaitā arī tos šausmu darbus, ko veica nacisti un staļinisti! Taču stāsta morāle nemainīga: absolūta patiesība ir degradēta līdz oportūnistiskām patiesībām.