Pēdējo četru vai piecu gadu desmitu laikā zinātne ir ļoti skaidri atklājusi, ka dzīvības eksistence Universā atkarīga no neticami precīza fizisko faktoru līdzsvara. Plašam dažādu apstākļu lokam ir jāsakrīt pareizā laikā un pareizā veidā, lai padarītu iespējamu cilvēku dzīvi. To bieži vien dēvē par Universa „smalko regulējumu”. Ir aprēķināts, ka iespējas tam notikt „nejauši” līdzinās aptuveni, ja desmit miljardus sareizinātu ar desmit miljardiem simt divdesmit trīs reizes. Tādēļ, ņemot vērā šo satriecošo neiespējamību, ir grūti nepieņemt, ka dzīvības radīšanas procesā iesaistīta kaut kāda saprāta forma! Mēs tam apstiprinājumu rodam, kad paskatāmies uz nebeidzamo cilvēka dzīvības būvmateriālu sarežģītību – šūnu un DNS.
The Cosmic Blueprint, Simon and Schuster, 1988, New York; 203. lpp.
Runāt par „vienkāršu” šūnu vairs nav iespējams. Šūnu var salīdzināt ar rūpnīcu, kurā atrodas tehniski sarežģītas komplektēšanas līnijas. Iespējams, ka Karls Sagāns (1934-1996) pārspīlēja, sacīdams, ka „vienkāršā” šūnā ietverts tāds informācijas apjoms, ko varētu salīdzināt ar aptuveni simts miljoniem lappušu drukāta materiāla. Pieņemsim, ka Ričards Dokins, labi pazīstamais britu biologs, kurš turpina izsmiet ticību jebkāda veida radīšanai, stāv tuvāk patiesībai, apgalvodams, ka šūna satur informāciju, kas pielīdzināma „tikai” trīsdesmit Encyclopaedia Britannica sējumiem. Pat ja Dokinam taisnība, ir vairāk nekā skaidrs, ka „vienkāršajā” šūnā nav itin nekā primitīva.
DNS ir pielīdzināms datora programmatūrai, tikai vēl daudz reižu sarežģītākai par jebko, kas šobrīd atrodams cilvēka radīto IT produktu klāstā. Tā uzglabā informāciju, kas ļoti lielā mērā pārsniedz jebko, ko cilvēka prāts spējis izveidot. Ja jūs zināt kaut nedaudz par DNS komplicētību un tomēr uzskatāt, ka šis paziņojums ir pārspīlēts, tad es jūs aicinu doties uz bibliotēku papētīt pēdējos enciklopēdiju izdevumus vai nedaudz pasērfot internetā. Esmu drošs, ka jūs atgriezīsities pie šīs nodaļas izbrīnā vai pat apjukumā. Ja jau DNS ir ietverts tāds informācijas apjoms, tad, manuprāt, noticēt iespējai, ka tas viss varētu būt radies gadījuma pēc, ir daudz grūtāk nekā pieņemt, ka šai procesā izšķirošu lomu spēlē augstāks saprāts.
Stephen C. Meijer, ‘Evidence for Design in Physics and Biology’, 53.-111. lpp; Michael J. Behe et.al., eds. ‘Science and Evidence for Design in the Universe’. Ignatius Press, 2000., San Francisco, CA., 61. lpp.
Gulley, opt. cit. 142. lpp.
Taču šī ir tikai neliela daļiņa no visa komplicētā stāsta. Nerunājot par to, cik fascinējošas un sarežģītas struktūras atrodamas mūsu ķermeņa šūnās, mēs atklājam, ka šīs šūnas spēj izveidot pat ļoti atšķirīgu līmeņu audus: sirds, gludās muskulatūras, šķērssvītroto muskuļu, epidermas u.c. Augstākā līmenī mēs jau varam izpētīt ārkārtīgi sarežģītos orgānus: sirdi, plaušas, aknas, žultspūsli, liesu, ādu, smadzenes utt., kā arī dažādās sistēmas – asinsrites, elpošanas, nervu, skeleta un muskuļu. Šie orgāni un sistēmas darbojas kopā pilnībā integrēta procesa ietvaros. Un, protams, ar to tas nebeidzas. Visam pāri vēl ir fakts, ka gan dzīvnieki, gan cilvēki veido savstarpēji saistītu sabiedrību, ka zeme un visi tās dzīvie organismi eksistē līdzās lielā komplicētā mijiedarbībā. Skābekli, ko izmanto dzīvnieki, ar fotosintēzes palīdzību rada augu valsts, turpretī dzīvnieki izdala oglekli, kas nepieciešams augiem. Bet visu noslēdzot – Zeme eksistē vienotā planētu, asteroīdu, mēnešu, sauļu un citu zvaigžņu un galaktiku sistēmā, tādējādi ļaujot uz Zemes eksistēt un pastāvēt dzīvībai. Tas viss noteikti norāda uz sava veida saprātīgu plānojumu.
Mooreland, citētajā darbā, 228.-231. lpp