Bērnus un jauniešus nevajadzētu mācīt pavirši. Skolotājiem kā Patiesības aizstāvjiem vajadzētu darīt visu iespējamo, lai augstu paceltu šo Patiesības karogu. Nekas nevar atstāt ļaunāku iespaidu uz jūsu Sabatskolu, kā tāda jaunieša vai jaunietes iecelšana par strādnieku, kura vai kuras reliģiskā dzīvē ir atklājušies lieli trūkumi…
Nepazeminiet savās Sabatskolās Patiesības prasības (standartu). Jūsu bērniem vajadzīgi skolotāji, kuru priekšzīme un iespaids būtu par svētību, nevis lāstu. Viņiem pastāvīgi jāpārdomā, cik augsta tikumība, šķīstums un svētums iezīmē patiesa kristieša dzīvi. Šis jautājums viņiem nedrīkst būt neskaidrs, šajā virzienā neviens nedrīkst rīkoties negudri vai nezinoši. Ne ar balsi, nedz spalvu neatbalstiet vīrus un sievas, kuriem nav tikumiskas vērtības, kuru pagātnes dzīve norāda uz apzinīguma un godīguma trūkumu. Viņi var būt enerģiski, atjautīgi un pat gudri, bet, ja viņu raksturs nav godīgs, tad arī viņu iespaids būs uz leju velkošs, nevis augšup ceļošs, lai arī kur viņi neatrastos un kādā darbā neiesaistītos.
Mums ļoti trūkst vīru un sievu, kas spēj atšķirt grēku un ienīst netaisnību, kuru garīgais skats izprot Dieva darba vajadzības un kas tā dēļ strādā ar pilnu sevis atdevi un nesavtīgām interesēm, sevi pastāvīgi apslēpjot Jēzū. Mums vajadzīgi arī jauni cilvēki, kurus Dievs varētu atzīt par labiem, kuru dievbijība ir praktiska un kuru sirdsapziņa ātri jūt un izprot briesmu tuvošanos; vajadzīgi tādi, kas neizceļ paši sevi un necenšas savas dvēseles kroplumu apslēpt zem dievbijības maskas; vajadzīgi tādi, kas izjūt sava rakstura vājumu un nepilnības un kuru bezpalīdzīgās dvēseles pieķeras Jēzum Kristum. Kas uzticas paši sev un domā, ka viņu rīcības veids nebūt nav kritizējams, to darbs būs ļoti nepilnīgs. Apustulis sacīja: „Kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.’’ Tātad, izjūtot savu vājumu, viņš ticībā pieķeras Jēzum Kristum un Viņa žēlastībai.
Katram cilvēkam, kas kādā veidā saistījies ar Dieva darbu, un, ja viņš nevēlas, ka dvēseļu ienaidnieks viņu piekrāptu, jārīkojas piesardzīgi un sevi neizceļot. Ja personīgi neesat saņēmuši dievišķu apgaismojumu, noteikti pielaidīsit lielas kļūdas, proti – labu sauksit par ļaunu, bet ļaunu par labu. Man rādīja, ka jums mazāk vajadzētu rūpēties par ārējo formu, bet gan vairāk par to, lai Sabatskolā parādītos dziļš sirds darbs. Katram skolotājam jāsaprot, ka viņš ir misionārs Dievam. Viņiem savs laiks, pat acumirkļi un savas spējas, jāizmanto zināšanu iegūšanai Dieva Vārdā, lai tās varētu sniegt tālāk saviem skolniekiem. Skolotāji, ja viņi tajā pat laikā paši nav skolnieki, savam amatam kļūst nederīgi. Viņu darbā nepārtraukti vajadzīgas svaigas domas, jauni un gudri plāni, dzīvība un smalkjūtības, viņiem tiešām jābūt spējīgiem mācīt!
Skolotājam nevajadzētu aprobežoties ar mācību vielā ietverto vārdu dublēšanu, tomēr viņam pilnībā jāpazīst kā vārdi, tā domas. Katram skolotājam, pirms viņš nostājas savas klases priekšā, jābūt skaidram prātam par to, ko viņš attiecīgajā dienā un gadījumā vēlas darīt. Mācību vielas atstāstīšana jau vēl nav tās mācīšana. Jums vajadzīgi vienkārši, sirsnīgi vārdi un skaidri izteiktas domas. Jums jābūt pārliecinātiem, ka skolnieki jūs saprot. Ja viņi nespēj aptvert jūsu domas, jūsu darbs ir veltīgs. Neapmierinieties tikai ar paviršu, virspusēju pieskaršanos jautājumiem – mācību vielai, jūsu darbam jābūt ar dziļu saskaņojumu. Mūsu vadonis un likums ir Bībele. Šī skaidrā un veselīgā mācība jāsavieno ar skolnieku domu pasauli un sirds izjūtām, tad tas arī nesīs labus augļus, jo jūsu darba rezultātā būs redzams veselīgs dzīvesveids.