Patiesības pamatlikumi rindu pēc rindas un norādījums pēc norādījuma, iespiežoties sirdī, veidos pareizu dzīves veidu. Bībele satur dziļus pamatlikumus, kurus devis pats Dievs, lai vīrus un sievas, jauniešus un bērnus vadītu cauri dzīves cīņām pretī Debesīm. Jēzus Tēvam lūdza: „Svētī tos Savā Patiesībā, Tavs Vārds ir Patiesība.” Lai arī cik lielu izglītību jaunieši būtu ieguvuši savās studijās, tad tomēr viņu daba ir palikusi tāda, ka bez iegūto patiesības atziņu īstenošanas ikdienas dzīvē visi mēģinājumi izdaiļot un pacelt raksturu būs veltīgi. Tas nozīmē, ka uz vecākiem gulstas nopietna atbildība attiecībā uz sadarbību ar Sabatskolas skolotājiem.
Ir atrodamas tādas sirdis, kuras Kungs jau skāris ar Savu Svēto Garu. Žēlastība nevar sākt savu darbu dvēselē, pirms sirds nav pazemota un klusināta. Un šādas sirdis necīnās pēc pārākuma; lepnums ir zudis, - viņas pat ļoti izprot Kristus mīlestību, atdodot Savu dzīvību grēcinieku vietā, ka viņām nav ne mazākā vēlēšanās izcelt pašām sevi. Atgriezies cilvēks redz, ka viņa Pestītājs dzīvoja pazemīgu dzīvi, tādēļ arī viņš vēlas iet sava Glābēja pēdās.
Šāda cilvēka sirdī ir pamodināts misionāra gars, un, staigādams pazemīgi un apdomīgi, saskaņā ar savu ticību, viņš nespēj palikt mierā, līdz ir iesaistījies darbā, cenšoties mantot dvēseles Kristum. Tāds cilvēks vēlas ikvienam darīt zināmu Pestītāja mīlestības lielo vērtību. Bet strādādams ticībā un atdodams sevi darbam, viņam nāksies sastapties ar spēcīgiem kārdinājumiem un lielām grūtībām, jo Kungs pārbauda visus Savus bērnus. Un, ja viņa bērna sirds pieder sava Kunga darbam, tad tā arvien vairāk un vairāk nostiprināsies Patiesībā. Kad Kristus caur ticību atrod paliekošu mājvietu viņa sirdī, tad grēks tādam kļūst pretīgs. Mīlot viņa uzraudzībā nodotos skolniekus un izturoties ar tiem laipni un saudzīgi, viņš sapratīs, ka viņam kā uzticīgam kalpam klasē jāuztur kārtība un disciplīna. Ja Patiesību rūpīgi sargā, tad vārdos un arī izturēšanās veidā atklāsies Pestītāja mīlestība. Tādam skolotājam Dieva Vārds nav nedzīvs burts, viņš nekalpos tikai ar lūpām vien, bet ar sirdi arī. Katrs Sabatskolas darbinieks, kas Kristus pārveidojošās žēlastības rezultātā ir pārgājis no nāves dzīvībā, atklās Dieva Gara dziļo darbu sava paša sirdī. Kas cenšas rādīt ceļu citiem un uzņemas vadīt dvēseles pa svētuma taku, kamēr paša dzīvi vēl raksturo patika uz izpriecām, lepnums un mīlestība uz ārišķībām, tādi ir pieskaitāmi neuzticīgiem kalpiem. Tāda dzīve taču nesaskan ar ticības apliecību, un viņu iespaids apvaino Dievu. Nepieciešamība – pilnīga atgriešanās, jo viņu sirdis ir tā sārņiem pilnas, ka tur nemaz nav vietas augšup ceļošajai un izdaiļojošajai Patiesībai. Dvēseles templis ir jātīra un jāšķīstī, jo tādā sirdī drīzāk var mājot
sātans, nekā Kristus.
Ieceļot kā vīrus tā sievas uzticības amatos, jārīkojas ļoti rūpīgi un apdomīgi. Ir kaut kas jāzina arī par viņu pagātni un par izveidojušos raksturu. Labāk būtu uz pusi samazināt klašu skaitu, uzticot tās dievbijīgu darbinieku pārraudzībai, nekā palielināt skolotāju skaitu ar personām, kuru iespaids nesaskan ar mūsu atzītās Patiesības svēto raksturu, jo tādu ietekme būs demoralizējoša. Ikviens patiess un sirdī godīgs strādnieks tiek iedrošināts strādāt, pastāvīgi atceroties patiesību, ka visi saņems algu pēc saviem darbiem. Strādājiet un domājiet tikai par Dieva godu. Neatsakieties no atbildīgām vietām tikai tādēļ, ka izjūtat savu vājumu un it kā nepiemērotību. Dievs spēj dot spēku un gudrību, ja vien svētīsieties Viņam un paliksiet pazemīgi. Kaut neviens neatteiktos strādāt kūtruma dēļ, kā arī neviens neskrietu uz priekšu, uzspiezdams savu kalpošanu, kas tā nav vajadzīga.