Pareizi vadīta Sabatskola ir viens no Dieva spēcīgākajiem iekārtojumiem dvēseļu vadīšanā pie Patiesības atzīšanas. No skolotāju puses nav tas labākais pašiem runāt un runāt, bet panākt, lai skolnieki stāsta, ko viņi zina. Pēc tam skolotājiem ar nedaudzām īsām un mērķtiecīgām piezīmēm jānostiprina mācība viņu prātos. Nekādā gadījumā skolotājam nevajadzētu kādu mācību vielu izņemt mehāniski un tad apsēsties un sačukstēties vai niekoties, kā ir redzēts tā notiekam. Šādai mācīšanai nav nekāda labuma, tā pat ir kaitīga. Ja skolotājs ir sagatavojies pareizi, tad katru mirkli viņš var izlietot vērtīgi. Bērnu rosīgo prātu vajadzīgs pastāvīgi nodarbināt, ļaujot atskanēt viņu domām, kurām tad jāpiekrīt vai arī jāpalabo, skatoties, kā gadījums prasa. Bet nekad skolotājam nevajadzētu apsēsties un sacīt:
„Es esmu beidzis.’’ Tā nevar būt, ka mācību viela ir pilnīgi izsmelta. Sabatskolu vadītāji!
Nekad nerājieties un nesūdzieties sava darba kolēģu vai skolnieku priekšā! Ja vēlaties skolu ietekmēt uz labu, tad nolieciet pātagu un Debesu iedvestais iespaids aizraus visu sirdis jums līdzi. Lai plāni un skolas noteikumi, cik vien iespējams, ir pašas skolas balss. Dažās skolās valda ass kritizēšanas gars. Tajās daudz rūpējas par formu un kārtību, bet svarīgāko – žēlastību un Dieva mīlestību – pamet novārtā, lai visi būtu priecīgi. Ja kādu dvēseli apņēmuši mākoņi, tad lai tā vispirms no tiem atbrīvojas, izejot saules gaismā un tikai tad iet uz Sabatskolu. Māte, kas pastāvīgi runā par savām grūtībām un bērniem žēlojas, ka tie viņu neciena, ir bezspēcīga tos pareizi vadīt. Un tas pats jāņem vērā arī jums – skolotājiem un Sabatskolu vadītājiem. Ja jūs šajā ziņā redzat kādu trūkumu, tad nemaziniet savu iespaidu, par to runājot, bet gan, lai jūsu ietekme klusi, neuzkrītoši strādājot, tiek izlietota šī ļaunuma izlabošanai. Plānojiet un domājiet, kā izveidot pareizi noorganizētu un disciplinētu Sabatskolu.
Šajā skolā visiem vajadzētu justies kā skolniekiem. Ja gribam būt īsti audzinātāji, tad katru dienu mums pašiem jābūt skolniekiem. Augsts uzdevums ir mācīt citus, bet svēta laime ir mācīties pašam. Zināšanas ir dārga manta, un, jo vairāk mums to ir, jo sekmīgāks būs mūsu darbs, ja pareizi tās izlietosim. Mums kā Dieva līdzstrādniekiem vairāk vajadzīgs no Jēzus un mazāk no sevis. Mums vairāk jāizjūt atbildības nasta par dvēselēm, kura dēļ ik dienas vajadzētu lūgt, kaut tiktu dots spēks un gudrība nākošajam Sabatam. Skolotāji, dzīvojiet sadraudzībā ar savas klases locekļiem! Lūdziet kopā ar viņiem un māciet arī viņus lūgt, lai jūsu sirdis justu līdzi arī citiem. Lūgšanas vadiet īsas, vienkāršas un tomēr sirsnīgas un nopietnas. Centieties, lai nebūtu daudz vārdu, bet tos, kurus lietojat, būtu izmeklēti. Centieties, lai jūsu klases locekļi mācītos no jūsu lūpām un jūsu priekšzīmes, ka Dieva Patiesībai jāiesakņojas sirdī, jo citādi viņi nespēs pastāvēt kārdināšanu brīdī. Jāpanāk, ka jauniešu klases pilnos apmēros atgriežas pie Dieva un uzaug par lietderīgiem draudzes locekļiem.