Mūsu Sabatskolās jāveic nopietns darbs, un tiem, kam jāvada šīs skolas, jārīkojas gudri un iejūtīgi. Darbs ar cilvēka prātu, cenšoties atstāt pareizu iespaidu un pareizi veidot tā raksturu, ir skaists un svarīgs. Gudrs audzinātājs ir tas, kas pastāvīgo aizrādījumu un pamācību vietā cenšas pamodināt pašu skolnieku spējas.
Vairākas vēstules esmu saņēmusi, kurās jautāts par Sabatskolas vadītāja pienākumiem.
Kāds, juzdamies apbēdināts, ka nav spējis pamodināt dziļāku interesi ne skolotājos, ne skolēnos, izteicās, ka viņš ar tiem daudz esot runājis, izskaidrojot visu, kas pēc viņa domām viņiem katrā ziņā esot jāsaprot, un tomēr liekoties, ka šī interese stipri trūkstot. Tātad pamodināt pēc dievbijības viņam nav izdevies. Es šeit gribu sacīt šim godīgajam brālim un arī visiem citiem, kas savā darbā sastopas ar līdzīgām grūtībām, pārbaudiet vispirms sevi un pārliecinieties, vai paši lielā mērā neesat atbildīgi par šīs reliģiskās intereses trūkumu.
Daudzi paši mēģina darīt pārāk daudz un neuzmundrina ne skolotājus, ne skolniekus darīt to, ko tie spēj. Jums pašiem jābūt ar ļoti skaidru skatu un reliģisku dedzību. Jūs noturat garas, sausas runas Sabatskolā un skolotāju sapulcēs, ar to nogurdinādami kā skolotāju, tā skolnieku prātus. Šāda veida uzrunas ir pilnīgi nevietā. Norādījumi nav piemēroti skolas tiešajām vajadzībām un nespēj mantot sirdis, ja pašu sirdi pilnībā nepārvalda garīga līdzjūtība. Viņi nesaprot, ka ar savām garajām un garlaicīgajām runām nokauj interesi un mīlestību uz skolu…
Ja darbinieku sirdis pukstētu saskaņā ar Kristus sirdi, ja Kristus dzīvā ticībā mājotu viņos, tad viņi runātu vairāk kā uz pusi īsākas runas un uz pusi retāk, nekā tagad to viens otrs dara. Ja viņi ko mīlestībā un sirsnībā sacīs, tas aizsniegs sirdis, un ciešas izveidosies viņu savstarpējās attiecības ar skolotājiem, skolniekiem un draudzes locekļiem.
Pats audzinātājs savus klausītājus aizraus sev līdz, ja viņam vārdu nebūs daudz, bet tie visi būs nopietni, no sirds nākuši un tāpēc līdzjūtības pilni, sasildīti ar mīlestību uz dārgajām dvēselēm. Izglītības ziņā viņš var būt stipri ierobežots un pavisam maz ar iedzimtām spējām, bet sirsnīga nodošanās darbam un vēlēšanās strādāt pazemībā darīs spējīgu pamodināt nopietnu interesi kā skolotājos, tā skolniekos. Viņam pieķersies jauniešu sirdis un viņa darbs nebūs tikai forma. Viņam var izdoties panākt pat tā, ka gan skolotāji, gan skolnieki dos garīgas vērtības, un tā, mācot citus, arī pats mācīsies. Skolnieki nebūs it kā nobijušies no viņa, bet vienkāršos vārdos atklās, kādu iespaidu uz viņiem atstājusi attiecīgā mācību viela.
Tāda darba auglis – dziļa un dzīva interese skolā. Ar Kristus Evaņģēlija vienkāršo sirsnību viņš tos ir aizsniedzis tur, kur viņi ir. Tagad viņu sirdis ir atvērušās un audzinātājs var tos veidot pēc sava Kunga līdzības.
Ass, vērīgs prāts var dot daudz priekšrocību, tomēr audzinātāja spēks meklējams viņa sirds savienībā ar Pasaules Gaismu un Dzīvību. Tāds iemīlēs cilvēkus un patstāvīgi centīsies pacelt tos augstāk; tāds nebūt nenodarbosies ar regulāru citu nosodīšanu, jo viņa sirdī taču mājo līdzcietība un žēlastība; tāds nebūs liels pats savās acīs, kā arī necentīsies atbalstīt un stiprināt savu cieņu, bet gan viņa dzīvē iemiesosies Jēzus pazemība; tāds sapratīs, cik patiesi ir Kristus vārdi; „Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt!’’ Un tieši šādi skolotāji ir ļoti vajadzīgi, jo ar tādiem Dievs var strādāt.
Kristus saka: „Mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs.’’ Daudziem, kas iesaistīti Sabatskolas darbā, nepieciešams dievišķs apgaismojums, jo viņiem trūkst garīgās izpratnes, kas ļautu saprast, kas vajadzīgs ļaudīm, priekš kuriem viņi strādā.