Rakstu studijās mums jāizlieto visi prāta spēki, un, lai izprastu dziļās Dieva Patiesības, jāpūlas tik daudz, cik vien mirstīgais cilvēks to spēj. Tomēr nedrīkstam aizmirst, ka padevīga bērna pakļaušanās ir patiesais skolnieka gars. Grūtības, kas rodas, pētot Rakstus, nekad nebūs pārvaramas ar tām pašām metodēm, kuras lieto filozofisku problēmu risināšanā. Pie Bībeles, lai to studētu, nevajadzētu pieiet pašpaļāvīgi kā daudzi izturas zinātnes laukā, bet gan lūdzot Dievu un pilnīgi paļaujoties uz Viņu, kā ari sirsnīgi vēloties uzzināt Viņa prātu. Lai iegūtu zināšanas pie lielā „Es esmu”, mums pie Viņa jāiet ar pazemīgu un mācību pieņemošu garu. Pretējā gadījumā ļaunie eņģeļi tā aptumšos prātu un nocietinās sirdi, ka Patiesība mūs nespēs iespaidot.
Daudzas Rakstu nodaļas, kuras mācītie vīri pasludina par noslēpumainām vai arī iet garām kā mazsvarīgām, ir iepriecu un pamācību pilnas tam, kas ir mācījies Kristus skolā.
Viens no iemesliem, kāpēc daudzi teologi nespēj skaidrāk izprast Dieva Vārdu, ir tas, ka viņi aizver acis Patiesībām, kuras viņi nevēlas īstenot dzīvē. Kādas Bībeles patiesības izprašanu ne tik daudz nosaka prāta spēju izlietošana attiecīgā jautājuma pētīšanā, kā mērķtiecība un sirsnīgas ilgas pēc taisnības.
Bībeli nekad nevajadzētu pētīt bez lūgšanas. Vienīgi Svētais Gars spēj likt mums izprast viegli saprotamo jautājumu svarīgumu un atturēt no grūti izprotamu patiesību sagrozīšanas. Debesu eņģeļu uzdevums – sagatavot sirdis Dieva Vārda izprašanai, lai tā skaistums mūs valdzinātu, brīdinājumi pamācītu un dotie apsolījumi sajūsminātu un stiprinātu.
Dziesminieka lūgšanu arī mums vajadzētu darīt par savējo, proti: „Atdari manas acis, ka es uzlūkoju Tavas bauslības brīnumus.”
Bieži liekas, ka nav iespējams pretoties kārdinājumiem, bet iemesls – novārtā atstātas lūgšanas un Dieva Vārda studijas. Tādēļ arī kārdināšanām pakļautais cilvēks nespēj tūlīt atcerēties Dieva Vārda apsolījumus un pretoties sātanam ar Svēto Rakstu ieročiem. Bet eņģeļi apmetas ap tiem, kuri labprāt ļaujas pamācīties dievišķajos jautājumos. Un spiedošu vajadzību brīžos viņi liks atcerēties tieši tās Patiesības, kas dotajā gadījumā nepieciešamas.
/„Lielā Cīņa” 599., 560.lpp./