Tāpēc, ka jauniešiem visapkārt ir tik daudz seklu un mazvērtīgu raksturu, tik daudz viltus un liekulības, ļoti nepieciešams, lai skolotāju teiktie vārdi, izturēšanās un uzvedība pārstāvētu visu cēlo un patieso. Bērni ātri uztver izlikšanos, kā arī katru citu vājību vai trūkumu. Nav cita ceļa, kādā skolotājs varētu iegūt savu skolnieku cieņu, kā vien savā raksturā atklājot tos pamatlikumus, kurus cenšas viņiem iemācīt. Skolotāja lietderību ne tik lielā mērā nosaka pašreizējo zināšanu daudzums, kā mērķis, kuru vēlas sasniegt. Patiess skolotājs neapmierināsies ar neskaidrām, neinteresantām domām, kūtru prātu vai vāju atmiņu. Viņš pastāvīgi tieksies pēc augstākām atziņām un labākām metodēm. Viņa dzīve ir nepārtraukta augšana. Šāda skolotāja darbā ir svaigums un dzīvinošs spēks, kas pamodina un iedvesmo skolniekus…
Ir nepieciešami skolotāji, kas spējīgi ātri ieraudzīt uz izmantot katru iespēju darīt labu; nepieciešami skolotāji, kuru sajūsma savienota ar patiesu cieņu, kas spējīgi vadīt un spējīgi arī pamācīt, kas spēj pamodināt domas un snaudošus spēkus un iedvest drosmi un dzīvību.
Protams, skolotāja priekšrocības var ierobežot augstas literāras izglītības trūkums, kas gan ir vēlams, tomēr, ja viņš spēj pareizi izprast cilvēka dabu, ja viņš patiesi mīl savu darbu, aptver tā lielumu un ir apņēmies pastāvīgi mācīties un papildināties; ja viņš grib strādāt nopietni un neatlaidīgi, tad viņš sapratīs savu skolnieku vajadzības un ar savu līdzjūtīgo, progresīvo garu tos iedvesmos iet viņa līdzi, cenšoties tos vadīt uz priekšu un uz augšu.
Skolotāja uzraudzībai uzticētie bērni un jaunieši ļoti atšķiras viens no otra audzināšanas, ieradumu un noskaņojuma ziņā. Dažiem no viņiem nav pat noteikta mērķa un stingru pamatlikumu. Bet tie jāpamodina saprast savu atbildību un iespējas…
Kas saskata sava darba priekštiesības un iespējas, tas dedzīgi centīsies kļūt pilnīgāks un izprotošāks un nekas neļaus to šajā ziņā aizkavēt. Viņš netaupīs spēkus visaugstākā pilnības stāvokļa sasniegšanai; viņš centīsies būt tāds, kādus viņš vēlas izveidot savus skolniekus… Kas vēlas vadīt citus, tam vispirms jāvada pašam sevi. Nesavaldīga rīcība pret bērnu vai jaunieti pamodinās viņā dusmas. Ja skolotājs, tēvs vai māte kļūst nepacietīgi un tiem draud briesmas runāt neprātīgi, tad labāk lai tajā reizē viņi klusē. Klusēšanā slēpsies brīnišķīgs spēks.
Skolotājam jābūt gatavam sastapties arī ar sakropļotiem raksturiem un stūrgalvīgiem.
Tomēr darbojoties pie tādiem, viņam nekad nevajadzētu aizmirst, ka arī viņš pats kādreiz bija bērns, kuru vajadzēja audzināt, un pat tagad, neskatoties uz visām priekšrocībām, ko dod daudzie gadi, izglītība un pieredze, viņš vēl bieži kļūdās, kuram vajadzīga žēlastība un iecietība. Mācot jauniešus, jāņem vērā, ka viņš strādā ar bērniem, kuru tieksmes uz ļaunu ir līdzīgas viņa tieksmēm. Viņiem gandrīz viss vēl jāmācās, un dažiem no viņiem mācīties ir daudz, daudz grūtāk nekā kādam citam. Pret neatgriezīgu skolnieku skolotājam ir jābūt pacietīgam, nepeļot tā nezināšanu, bet gan izmantojot katru izdevību tā audzināšanai. Pret jūtīgiem, nervoziem skolniekiem tomēr jāizturas ļoti saudzīgi. Apzinoties savas paša nepilnības, viņam vienmēr vajadzētu būt līdzcietīgam un pacietīgam ar tiem, kas arī cīnās ar grūtībām.
Tiem, kas uzņemas bērnu un jauniešu audzināšanas darbu, sev par likumu vajadzētu uzskatīt Pestītāja pavēli: „Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, to dariet jūs viņiem.” Bērni un jaunieši ir Kunga ģimenes jaunākie locekļi, tāpat dzīvības mantinieki līdz ar mums. Šo Kristus Likumu vajadzētu svēti ievērot attiecībās ar visneattapīgākajiem, visjaunākajiem un tiem, kas visvairāk kļūdās, kā arī ar visgrēcīgākajiem un visnepaklausīgākajiem…
Dievišķais Skolotājs panes grēcinieku stūrgalvību un nepareizības, Viņa mīlestība neatdziest, Viņa pūles tos mantot nemitas. Ar izstieptām rokām Viņš gaida, lai atkal un atkal uzņemtu nepaklausīgo, maldīgo un pat atkritušo cilvēka bērnu. Viņa sirdi aizskar mazā bērna bezpalīdzīgais stāvoklis, kurš cieš no skarbas izturēšanās. Cilvēcīgo ciešanu kliedziens nekad veltīgi nav aizsniedzis Viņa ausis. Kaut arī visi cilvēki Viņam ir dārgi, tomēr Viņa līdzjūtība un mīlestība visvairāk tiek veltīta, rūpējoties par rupjajiem, saīgušajiem un ietiepīgajiem, tādēļ, ka Viņš zina cēloņus, kāpēc viņi tādi kļuvuši. Viņš sevišķi rūpējas par to, kas ir visvieglāk kārdināms un pavedināms uz grēku.
Ikvienam skolotājam, tēvam un mātei vajadzētu sevī izkopt Viņa rakstura īpašības, kas apbēdināto, kārdināto un ciešanām pakļauto cilvēku lietu dara par savu personīgo lietu.
Jauniešu audzinātājiem jābūt cilvēkiem, kas jūt līdzi nezinošiem un tiem, kas nomaldījušies no ceļa, jo arī viņus pašus apņem nespēks. Jēzus ar mums izturas daudz labāk, nekā mēs to esam pelnījuši. Un tā, kā Viņš ir izturējies ar mums, mums jāizturas ar citiem.
Neviena skolotāja, ne tēva vai mātes rīcība nav attaisnojama, ja to izturēšanās veids nelīdzinās Pestītāja rīcībai līdzīgos apstākļos. /„Audzināšana” 277. – 295.lpp./