Reliģija bērniem palīdz labāk mācīties un uzticīgāk strādāt. Kāda maza 12 gadus vecam meitenīte vienkāršos vārdos sniedza liecību, ka viņa esot kristiete: „Man nepatika mācīties, bet gribēju tikai rotaļāties. Skolā biju slinka, bieži kavēju stundas. Tagad es katru stundu sagatavoju labi, lai būtu patīkama Dievam. Es skolā biju arī nerātna. Kad skolotājs neredzēja, es ar jokiem centos pievērst sev citu bērnu uzmanību. Tagad gribu būt patīkama Dievam, labi uzvedoties un ievērojot skolas noteikumus. Mājās biju savtīga. Ne labprāt gāju, kurp mani sūtīja. Kļuvu īgna, ja māte mani no rotaļām sauca palīdzēt mājas pienākumos.
Tagad patiesi priecājos, ja varu palīdzēt mātei un parādīt, ka viņu mīlu.”
Mācot savus bērnus, nedomājiet, ka nākotnē, kad viņi būs pietiekoši veci, nožēlos savus grēkus un ticēs Patiesībai. Pat ļoti mazi bērni, pareizi mācīti, var izprast, ka viņi ir grēcinieki un ka izglābšanās ir iespējama caur Kristu. / E.G.V. 1889.g.janv./
Mūsu Sabatskolu vadītājiem un skolotājiem bieži jālūdz Dievs. Īstā laikā sacīts vārds var krist jauniešu sirdīs līdzīgi labai sēklai un ievadīt mazās kājas īstajā ceļā. Toties nepareizs vārds var viņu kājas novirzīt uz iznīcības ceļa. / „Review” 1890.g. 24.jūn./
Dodot Pēterim uzdevumu, Pestītājs vispirms pavēlēja: „Gani Manus jērus”, un pēc tam – „gani Manas avis!” Uzrunājis tajā reizē apustuli, Kristus griezās pie visiem Saviem Kalpiem, sacīdams: „Ganiet Manus jērus!” Pamācīdams mācekļus nenicināt mazos, Viņš deva norādījumu visiem Saviem mācekļiem visos laikos. Viņa paša mīlestība un rūpes par bērniem ir skaists piemērs Viņa sekotājiem. Ja skolotājiem Sabatskolā uz šiem mazajiem ganāmpulka jēriņiem būtu šāda mīlestība, tad no viņiem daudz vairāk pievienotos Kristus ganāmpulkam. Katrā piemērotā gadījumā atkārtojiet bērniem stāstu par Jēzus mīlestību.
Tāpat katrā svētrunā lai arī priekš viņiem būtu par labu kāds mazs graudiņš. Kristus kalps var šos mazos iegūt sev par paliekošiem draugiem, un viņa vārdi tiem var būt kā zelta āboli sudraba traukā. / „Evaņģēlija kalps” 405., 406.lpp./
Mēs pateicamies Dievam, ka mūsu Sabatskola ir devusi pietiekošu ieguldījumu daudzu labu pasākumu atbalstīšanai. Bērni un jaunieši devuši savas artavas, kas līdzīgi maziem strautiņiem ieplūduši labdarības straumē. Bērni jāaudzina tā, lai Debesis varētu līksmoties par viņu nesavtīgajiem darbiem. Kamēr vēl viņos ir jaunības svaigums, tie jāmāca strādāt priekš Kristus; viņi jāmāca būt pašaizliedzīgiem. /„Liecības III” 51. Lpp./
Norādījumi par Sabatskolas vadīšanu plašākā mērā jādod draudzēm viņu pašu mājās, jo darbu iespējams veikt daudz pareizāk un rezultāti būs paliekoši, ja norādījumus dod uz vietas. Šis darbs neprasa sludinātāju kalpošanu. Viņiem jābūt brīviem, lai varētu rūpēties par ļaužu garīgajām vajadzībām; viņiem darbam jāapmāca citus, kā arī jādod norādījumi, kā tuvoties Kungam un kā pievest atkal savukārt citus. / „Sevišķas Liecības” 12.lpp./
Darbinieku sanāksmē, kurā apsprieda mūsu telts sanāksmju uzdevumus, atskanēja sekojoši jautājumi un attiecīgas atbildes.
Jautājums: vai tu, māsa Vaita, domā, ka, uzņemoties Sabatskolas darbinieku sīkāku apmācīšanu, šis darbs iekļaujas tajā pašā nodalījumā ( tas ir - savienojams ar kolportieru un misijas darbinieku apmācīšanu un pavāru skolas iekārtošanu)?
Atbilde: tā nav priekš tā īstā vieta. Šis darbs ir jādara, bet tam ir savs laiks un sava vieta. Jautājums: vai šim nolūkam vajadzētu sasaukt kādu Sabatskolas sanāksmi?
Atbilde: tieši tā būtu pareizi. Vajadzētu sapulcēties tiem, kam uzticēta šī darba nasta; bet ļaudīm šeit ( telts sanāksmē) nevajadzētu izklāstīt šīs īpatnējās lietas, viņiem šajā nozarē nav sevišķu uzdevumu. Laiks ir pārāk dārgs, lai to izlietotu šādā veidā. / „Sevišķas Liecības” 43.lpp./
Tieši pirms atgriešanās Debesīs, Kristus Pēterim deva sekojošu uzdevumu, proti – „gani Manus jērus” un „gani Manas avis!” Šis uzdevums attiecas uz ikvienu sludinātāju un darbinieku arī vēl mūsu dienās. Tomēr šis pienākums ir atstāts novārtā. Ja arī kaut kas ir darīts jauniešu reliģiskās audzināšanas jautājumā, tad tomēr tajā vēl joprojām ir ievērojami trūkumi. Jāsniedz daudz lielāks atbalsts un palīdzība. Nav bijis tāds personīgs darbs, kādu šī lieta prasa. Un ne tikai sludinātāji vien bijuši nevīžīgi šajā svinīgajā jaunatnes glābšanas darbā, arī draudzes locekļiem būs jādod norēķins Kungam par savu vienaldzību un nepildītajiem pienākumiem.
Kungs ar to netiek pagodināts, ja bērnus neievēro un tiem paiet garām. Viņi jāaudzina, jādisciplinē un pacietīgi jāmāca. Viņiem nepietiek ar gadījuma rakstura ievērību, ar kādu garāmejošu iedrošinājuma vārdu, bet gan daudz vairāk. Viņiem nepieciešams neatlaidīgs, lūgšanām pavadīts rūpīgs darbs. Mīlestības un līdzjūtības pilna sirds aizsniegs jaunieša sirdi, ka ir it kā bezrūpīga un bezcerīga. / „Review” 1899.g. 10.janv./