Tiem, kas māca bērnus, jāizvairās no garlaicīgām un nogurdinošām piezīmēm. Labu iespaidu atstās attiecīgo jautājumu skarošas piezīmes. Ja sakāms daudz, tad runājiet biežāk, bet īsi. Nedaudzi laiku pa laikam sacīti ieinteresējoši vārdi dos vairāk labuma, nekā visu attiecīgo pamācību izteikšana vienā reizē. Garas runas nogurdina bērna prātu, kas vēl tikai attīstās. Runājot pārāk daudz, viņos var izsaukt nepatiku par garīgām pamācībām, tāpat kā pārēšanās apgrūtina kuņģi, samazina ēstgribu, līdz barība sāk pat riebties. Ar pārāk lieku runāšanu cilvēku prātus var pārsātināt. Strādājot priekš draudzes un sevišķi priekš jauniešiem, Patiesību vajadzētu mācīt rindu pēc rindas, norādījumu pēc norādījuma, mazliet te un mazliet tur. Dodiet laiku prātam sagremot jūsu pasniegtās Patiesības. Bērni jāvada pretī Debesīs nevis strauji un neapdomīgi, bet gan ļoti saudzīgi un laipni. / „Liecības II” 420.lpp./
Sabatskolas skolniekiem rakstu atziņas jācenšas izprast tikpat pilnīgi un dziļi, kā zinātniskos slēdzienus. Ja kaut kas ir nokavēts, tad tas jāmācās visās sešās nedēļas dienās.
Mūsu Pēstītāja pavēle bijīgi jāievēro ikvienam vīram, sievai un bērniem, kas atzīst Viņa Vārdu. Skolotājiem Sabatskolā ir misijas lauks Svēto Rakstu mācīšanai, un viņiem nevajadzētu līdzīgi papagailim runāt tikai par tām patiesībām, kuru izprašana neprasa nekādas pūles. Svētos Rakstos lasām: „Tie ir, kas dod liecību par Mani!” Un tas ir Pestītājs, kurā sakopotas visas mūsu mūžīgās dzīvības cerības. Ja skolotāji paši nav piepildīti ar Patiesības Garu un necenšas saprast Dieva atklātās atziņas, kā gan tad viņi var tās pievilcīgā gaismā parādīt viņiem uzticētajiem audzēkņiem?
Sabatskolas skolotājiem vajadzētu būt dedzīgiem un nopietniem pētniekiem. Viņiem ļoti rūpīgi un dziļi vajadzētu meklēt tos Patiesības dārgakmeņus, kas atrodami iknedēļas mācību vielā. Nevajadzētu atstāt neizmantotas pašreizējās priekštiesības un iespējas tuvu iepazīties ar Rakstiem. Dievs vēlas, lai tie, kas sevi sauc par Viņa sekotājiem, pilnībā būtu apbruņojušies ar Viņa Vārda mācību pierādījumiem. Kur un kad būtu tos iespējams apgūt vēl labāk, nekā jaunībā un Sabatskolā? Nekādā gadījumā vecākiem šajā jautājumā nevajadzētu izturēties vienaldzīgi. / „Review” 1878.g.28.nov./
Neviens nevar strādāt Sabatskolā un atturības darbā, neievērojot bagātu pļauju ne tikai pasaules gala laikā, bet arī tagadējā dzīvē. Tieši pūloties apgaismot un aplaimot citus, viņu pašu uzskati kļūs arvienu skaidrāki un plašāki. Jo vairāk, mīlot dvēseles, mēs centīsimies izskaidrot Patiesību citiem, jo skaidrāka tā kļūs mums pašiem. Izskaidrotāja izpratnei tā atklāsies atkal un atkal jaunā skaistumā un spēkā. / „Liecības V” 121. Lpp./
Sabatskolas darbs ir svarīgs darbs, un visiem, kas ieinteresēti Patiesībā, vajadzētu censties, lai tas varētu pastāvīgi plaukt un nest augļus. / „Liecības V” 127.lpp./
Daudzās vietās var noorganizēt Sabatskolas ievērotāju grupas. Bieži vien šīs grupas nebūs lielas; bet nedrīkst pieļaut, ka tās aizietu bojā personīgu pūļu un apmācīšanas trūkuma rezultātā. Šo darbu nevajadzētu darīt sasteigti un pāragri to atstāt. Skaties, lai visi, pirms tu tos atstāji, pārceļoties uz citu darba lauku, labi izprastu Patiesību un būtu ticībā nopamatoti un ieinteresēti katrā darba nozarojumā.
Misijas laukos gūtā pieredze apstiprinās Patiesību, ka, lai arī kādas būtu sludināšanas spējas, ja praktisko darbu atstāj novārtā, ja locekļus nepamāca, kā strādāt, kā vadīt sapulces, kā veikt savu daļu misijas darbā un kā sekmīgi tuvoties cilvēkiem, tad viss darbs gandrīz neko nedos. Daudz var darīt Sabatskolās, izskaidrojot ļaudīm viņu pienākumus un mācot tos būt savā pienākuma daļā. Dievs tos aicina strādāt Viņam, un sludinātājiem vajadzētu vadīt šo ļaužu pūles. / „Liecības V” 256.lpp./
Runājot par Kāleba, Annasa un Tabitas uzticību, „Liecības” saka: „Šāda pacietīga, lūgšanām bagāta un nemainīga uzticība, kāda bija šiem Dieva svētajiem, reti sastopama. Un tomēŗ bez tādiem draudze nevar plaukt uz zelt. Šāda uzticība nepieciešama kā draudzē, tā Sabatskolā un arī sabiedrībā…” /„Liecības V” 304.lpp./
Sabatskola ir svarīga misijas darba sastāvdaļa ne tikai tāpēc vien, ka tā jaunus un vecus iepazīstina ar Dieva Vārdu, bet arī tāpēc, ka tā pamodina viņos mīlestību uz svētajām Patiesībām un vēlēšanos pašiem tās izpētīt. Īpaši jāatzīmē, ka tā māca ļaudīm saskaņot savu dzīvi ar Dieva Vārda svētajām mācībām. /„Liecības V” 389.lpp./
Kādā sapulcē, kas notika 1884. gadā Jovā, māsa Vaita sacīja: „Uzaicināta, es runāju apmēram pusstundu, brīdinādama viņus nepieļaut Sabatskolas deģenerēšanos mehāniska darba rezultātā. Mums nevajadzētu censties atdarināt Svētdienas skolas, nedz arī interesi uzturēt ar godalgu palīdzību. Apbalvojumu solījumi pamodinās sacensības garu, pat skaudību un greizsirdību, dažiem viscentīgākajiem paliekot neievērotiem. Skolniekus nevajadzētu nogurdināt pārbaudot, lai redzētu, cik daudz pantu viņi spēj iemācīties no galvas un pēc tam tos atkārtot, jo godkārīgākie bērni ar to tiks pamudināti uz pārāk lielu piepūli, bet citi savukārt kļūs mazdūšīgi.
Savās Sabatskolās nepieļaujiet nevienu no šīm metodēm, bet gan lai attiecīgās skolas vadītājs un skolotāji dara visu iespējamo dzīvības un intereses pamodināšanai savās skolās.
Kāda svētība tā būtu, ja visi mācītu, kā Jēzus mācīja! Viņš necentās piesaistīt uzmanību ar daiļrunību, ne arī lai satrauktu jūtas. Tieši pretēji, Viņa valoda bija skaidra, Savas domas izsakot ļoti vienkārši; bet Viņš runāja mīlestības pilnā nopietnībā. Tādēļ savās mācīšanas metodēs esiet Viņam tik līdzīgi, cik vien tas iespējams. Skolotājiem jāparāda, ka viņi pilnībā pārzina mācību vielu un ka tā viņus interesē. Lai nenotiek pavirša vai vieglprātīga Rakstu izskaidrošana, bet gan lai ikviens ir gatavs līdz galam iedziļināties dotajā vielā.
Bērnu apmācīšanu Dieva Likumos un prasībās un pravietojumos vecākiem vajadzētu uzskatīt par svētu pienākumu. Viņiem mājās vajadzētu audzināt un izglītot savus bērnus un arī pašiem interesēties par Sabatskolas mācībām. Pētot tās kopīgi ar bērniem, viņi parādīs, ka mācību vielā ietvertās Patiesības viņi uzskata par ļoti svarīgām, tā palīdzēdami radīt interesi par Bībeles atziņām.” / „Review” 1884.g. 21.okt./
Mūsu Sabatskolas, kurām jāapmāca bērni un jaunieši, ir pārāk seklas. Viņu vadītājiem jāar dziļāk, vairāk domājot un darāmajā darbā ieliekot vairāk īstu pūļu. Viņiem jākļūst pamatīgākiem Bībeles pētniekiem un jāiegūst dziļāķi reliģiskie piedzīvojumi, lai saprastu, kā Sabatskolu vadīt atbilstoši Kunga norādījumiem un kā bērnus un jauniešus pievest Pestītājam. Šis ir viens no darba nozarojumiem, kas klibo tāpēc, ka nepietiek spējīgu un izprotošu vīru un sievu, kas justos atbildīgi Dieva priekšā par savu spēku izlietošanu ne jau sevis izcelšanai, nedz tukšai lielībai, bet labie darbiem. /„Review” 1887.g. 21.jūn./
Kāds augstāks Sabatskolas vadītājs, kādā reizē runājot Sabatskolā, bija ļoti sauss, neinteresants un valodā stipri izplūda. Kāda māte pēc tam jautāja savai desmit gadus vecajai meitai, vai viņai patikušas nodarbības, un ko sludinātājs sacījis. Mazā atbildējusi: „Viņš sacīja, un viņš neko nepasacīja.”
Bez šaubām, mēs nevēlamies par savu darbu saņemt šādu vai līdzīgu atsauksmi. Tādēļ mums pašiem jātiek iespējami labi apmācītiem un sagatavotiem darbam, lai varētu sekmīgi mācīt Patiesību, kuri paši esam apguvuši. /„Review” 1887.g.26.jūl./