Mūsu lielais pretinieks nepārtraukti un spēcīgi strādā, lai savaldzinātu jauniešus sevis lutināšanā, lepnumam un izšķērdībai, lai ar to tik pilnīgi aizņemtu viņu prātu un sirdi, ka Dievam to jūtām vairs neatliek vietas. Ar šiem līdzekļiem viņš sabojā raksturu un sakropļo mūsu paaudzes jaunatnes prātus. Bet vecāku pienākums strādāt pretī šim sātana darbam. Katrs iespaids, kas aicina jauniešus savās sirdīs salabāt patiesu, nemākslotu pazemību un dievišķās gribas atziņu, palīdzēs tiem izsargāties no šī laikmeta samaitātības un netikumības. Viens no visspēcīgākajiem iežogojumiem pret ieplūstošo ļaunuma straumi ir pašaizliedzības un labprātīgas devības ieradumu attīstīšana. Bērnus vajadzētu mācīt skatīties ar riebumu uz savtīgiem un mantkārīgiem ieradumiem. Dievs viņiem izvirza svētas prasības, un tie, aplūkojot rindu pēc rindas un norādījumu pēc norādījuma, jāpamāca šīs prasības atzīt un skatīties uz tām apzinīgi.
Jaunajiem un uzņēmīgajiem prātiem vienmēr jāatgādina, ka Dievs pastāvīgi svētī Savus bērnus, kas atkarīgi no Viņa gan ar saules stariem, gan ar lietus gāzēm, kas liek augt augiem un zemei izdot dāvanas cilvēku vajadzībām. Šīs svētības netiek sniegtas, lai atbalstītu mūsu savtīgās rakstura tieksmes, paturot sev Dieva bagātās dāvanas, tām piesaistot savas jūtas, bet gan tāpēc, lai mums atkal no savas puses būtu iespējams dot Devējam dāvanas un upurus. Tā ir vismazākā pateicības un mīlestības izteiksme, ar ko varam griezties pie mūsu labā Radītāja.
Vecāki ir parādījuši lielu nolaidību, necenšoties ieinteresēt bērnus Dieva darba lietās.
Daudzas ģimenes šajā ziņā ar bērniem nemaz nerēķinās, it kā tie būtu neatbildīgi radījumi. Daži vecāki ir pat neuzticīgi pret Dieva taisnīgajām prasībām, nolaupot desmito un ziedojumus, lai tādā veidā sakrātu mantu saviem bērniem, nemaz nepadomājot, ka ar šādu rīcību viņi saviem mīļajiem atver durvis kārdinājumiem, kas gandrīz nenovēršami noved pie bojāejas. Viņi faktiski bērniem atņem tik nepieciešamās pašu pūles, līdz ar to nepaliekot nekam, kas viņus pamudinātu uz lieliem sasniegumiem.
Bērni varētu pat nopelnīt līdzekļus, ko ziedot labdarīgiem nolūkiem un Dieva lietas veicināšanai, ja tikai viņus iedrošinātu tā rīkoties.
Kaut ko ieguldot šajos pasākumos, arī viņu interese par tiem palielinātos. Viņu mazās dāvanas sniegtu materiālu atbalstu, bet līdzekļu iegūšanai nepieciešamā piepūle nāktu par labu paša bērna fiziskai, garīgai un tikumiskai attīstībai. Ar savu centību un pašaizliedzību viņi iemantotu vērtīgu pieredzi, kas palīdzētu gūt sekmes kā šīs, tā arī nākošās dzīves nodrošināšanai. / E.G.V. 1896.g. jūl./