Kas uzņemas skolotāja atbildību, apzinādamies, ka nav šim uzdevumam pilnīgi sagatavots, domādams par sava amata augstajām prasībām, darīs visu iespējamo, lai varētu izglītoties tālāk. Viņš savā raksturā izkops godbijību, saulainu noskaņojumu un noteiktību. Jūsu izturēšanās veidam jābūt tādam, kas klasi vada uz godbijīgām un svinīgām domām par Dievu. Kaut arī mācību izteic vienkāršos vārdos, tad tomēr valodai, runājot par Dievu, par Kristu, par Viņa ciešanām un augšāmcelšanos, kas ir īstenība, domas jāvada pāri pār zemes lietām, liekot saprast, ka atrodas bezgalīgā Dieva klātbūtnē. Sabatskolā nav vietas cilvēkiem, kas ir pavirši, virspusēji un vieglprātīgi sarunās par mūžīgām un pārbaudošām patiesībām, kas ir augstākas pat par debesīm un plašākas par visām pasaulēm. Un klases uzvedība būs tā, kas runās par skolotāja raksturu, stāstīs par viņa priekšzīmi, kādu viņš tai rādījis. Ja skolnieki ir brutāli un tādi arī paliek, ja viņi ir bez godbijības, tad visam tam ir savs cēlonis. Tāpēc vajadzīgs visu rūpīgi pārbaudīt.
Skolotājam vieglprātīgas izturēšanās vietā vajadzētu būt Dieva dziļo Patiesību meklētājam. Nekāda izlikšanās nebūs dabīga, klasei jātiek pārliecinātai, ka reliģija ir realitāte, ka tā ir vēlama un patīkama, jo tā nes mieru, atspirdzinājumu un laimi. Klasē nedrīkst būt par reliģiju tāds iespaids, ka tā ir ar aukstu un nelīdzjūtīgu raksturu. Kristus mieram un godībai, atspoguļojieties sejas vaibstos, jāstāsta par Viņa mīlestību, kas lūpām liek izteikt slavu un pateicību.
Kas ir radinājušies pastāvīgi sarunāties ar Dievu, tādu cilvēku sejā atstarosies Viņa gaisma. Bērni ienīst mākoņainas un drūmu ēnu pilnas sejas. Viņu sirdis atsaucas mirdzošai gaismai, priekam un mīlestībai. Lai gan skolotājam jābūt stingram un noteiktam, viņš tomēr nedrīkst būt bargs, prasošs un pavēlošs. Skolotājam ir vajadzīga cienīga autoritāte, citādi viņam trūkst to spēju, kas darbam var piešķirt sekmes. Bērni ātri saskata sava skolotāja rakstura trūkumus jeb viņa vājās puses.
Uzvedība noteikti atstāj savu iespaidu. Izteiktie vārdi uz skolniekiem neatstās vēlamo iespaidu, ja tie neredzēs sev paraugu sava skolotāja raksturā. Pareizs, kristīgs raksturs, kas atklājas ikdienas dzīvē, veiks lielu darbu klases rakstura veidošanā, daudz lielāku, nekā visi norādījumi un bieži atkārtotas pamācības. Dievs katru no mums tā ir iesaistījis lielajā cilvēces audumā, ka mēs neapzinīgi pieņemam no citiem, ar kuriem nākam saskarē, gan viņu dzīves veidu, gan darba paņēmienus un metodes, gan citus ieradumus. Un, lai Dievs pasargā, ka kāds no šiem mazajiem atstāts, aizietu prom no takas, kas sagatavota Kunga atpirktajiem, lai arī viņi pa to staigātu! Skolotāju dzīvei jāliecina par praktisku dievbijību, kurai jāatklāj Jēzus raksturs un mīlestība.
Sabatskola nav bērnu uzjautrināšanas un izklaidēšanas vieta, kaut arī, pareizi vadīta, tā var tos iepriecināt. Sabatskola ir vieta, kur bērnus un jauniešus audzina, kur viņu izpratnei atver Bībeli, ņemot rindu pēc rindas, mācību pēc mācības, mazliet te un mazliet tur. Tā ir vieta Patiesības Gaismas sasniegšanai. Diemžēl ne visi, kas māca mūsu Sabatskolās, ir šim darbam sagatavojušies. Katram skolotājam vajadzētu saprast, ka viņam pašam vēl jāmācās, vēl pilnīgāk jāiepazīstas ar saviem audzēkņiem, kā arī nopietnāk jāiepazīstas ar zinību pasniegšanas metodēm. Viņam jājūt, ka, darījis visu to labāko, ko spējis, viņš tomēr vēl ir ļoti vājš. / E.G.V. 1896.g. jūn./