Kungs grib, lai mūsu Sabatskolu skolotāji pārbaudītu paši sevi, vai viņi atrodas Dieva mīlestībā. Dievs pārmeklēs un pārbaudīs visu to cilvēku raksturus, kas strādā Viņa darbā.
Tādēļ skolotājiem pastāvīgi vajadzētu mācīties un tiekties pēc pilnīgas izpratnes un pareizām sprieduma spējām Dieva lietās. Skolotājiem draud briesmas kļūt pašapmierinātiem un sākt sevi vērtēt tik augstu, ka savus trūkumus vairs nespēj saskatīt, nespēj ieraudzīt savu domu šaurumu un iegūt plašāku redzes apvārsni. Tādi nekļūst arvien spējīgāki, bet gan arvien iedomīgāki un uzpūtīgāki. Viņu sirdī un dzīvē Jēzum vairs nav vietas.
Skolotājiem jāattīsta savas spējas, jāizkopj valoda, lai izruna kļūtu skaidra un izteiksmīga. Gara spējas jāizkopj pastāvīgi, tās nedrīkst atstāt neattīstītas. Nedrīkst pieļaut, ka spējas domāt kļūst tik vājas, tik nespēcīgas un miglainas, ka nav iespējams ne izprast, nedz izskaidrot mūsu ticības mācības. Ja skolotāja dzīvē nav redzama sirsnīga dievbijība, skaidrība, pašaizliedzība un labprātība panest neērtības, tad viņš nav derīgs lielajam un svinīgajam darbam. Skolotāja pienākums ir, rūpīgi sevi pārmeklējot, pārbaudīt savus spēkus un savu garu, viņam jāizprot, kāds ir viņa patiesais stāvoklis Dieva priekšā.
Tiem, kuru uzdevums izraudzīt skolotājus, jābūt piesardzīgiem. Nevajadzētu spiest strādāt skolā cilvēkiem, kas nevar atstāt labu iespaidu. Vajadzētu zināt, kāda ir viņa uzvedība, vai viņš ir noteikts, vai viņš ir tīrīgs un kārtīgs utt. Šiem jautājumiem jāpiegriež liela uzmanība, jo šīs īpašības priekš skolotāja darba ir ļoti svarīgas. Kā viņš šīs nepieciešamās iemaņas spētu iemācīt klasē, ja pats nebūs par priekšzīmi noteiktībā, tīrībā, kārtībā, savaldībā, uzvedībā u. tml. Ja skolotājs nav savu uzdevumu augstumos un klasei pieļauj pavadīt laiku, kā tai tīk, reizēm aizelsies un ar nokavēšanos ieskries klasē, viņa iespaids runās par labu nenoteiktībai un nekārtībai.