Kur slēpjas iemesls, kādēļ mūsu draudzēs atrodami daudzi, kas nav nopamatoti un iesakņoti Patiesībā? Kāpēc draudzē atrodami ļaudis, kas staigā tumsā un kam nav Gaismas, kuru liecības ir dotas ar dalītu sirdi, kas ir vēsas un pilnas ar dažādām sūdzībām? Kāpēc ir tādi, kuru kājas, liekas, vienmēr gatavas noklīst sānceļos un uz aizliegtām takām un kuri pastāvīgi žēlojas par kārdināšanām un sakāvēm? Vai draudzes locekļi maz ir sapratuši savu atbildību? Vai draudzes vecākie un draudzkopji ir rūpējušies par vājajiem un maldīgajiem?
Vai viņi vispār ir aptvēruši, ka svārstīgajiem draud briesmas pazaudēt savas dvēseles? Vai esat centušies ar mācību un priekšzīmi nostiprināt maldīgo kājas uz mūžīgās Klints?
Vai Sabatskolu skolotāji un amatpersonas saprot, ka viņu darbs ir vadīt jauniešu kājas uz drošas takas un ka tiem visas savtīgās intereses vajadzētu uzskatīt par neko, lai varētu Kungam pienest dvēseles? Visos darba nozarojumos nepieciešama noteikta reforma.
Mūsu Sabatskolu darbā paliek neizmantotas brīnišķīgas iespējas. Darbā vajadzētu stāties vīriem un sievām ar dažādām dāvanām, un, Dievu bīstoties, darīt savu labāko daļu mūsu jaunatnes glābšanai. Par skolu pilnībā atbildēt nebūtu lietderīgi tiem, kuri visas lietas cenšas kārtot mehāniski, visu iekalt formās un noteiktās ierašās, kas ar daudzajiem un dažādajiem noteikumiem tomēr noslāpē visu Sabatskolas dzīvību. Kārtība ir svarīga lieta, bet par priekšrakstiem un noteikumiem daudz svarīgākas ir garīgās zināšanas. Mums nepieciešams dzīvību dodošs spēks, karsts entuziasms, patiesa kvēle, lai mūsu skolas piepildītu īstas dievbijības un neviltota šķīstuma atmosfēra, tāpat lai notiktu patiesa reliģiska uz priekšu iešana un skolu caurstrāvota Dieva bijāšana, lai vadītājs un citi darbinieki neapmierinātos ar nedzīvām formālām metodēm, bet darbā liktu visas spējas un spēkus, izveidojot skolu par visskaistāko un panākumiem bagātāko pasaulē. Tam vajadzētu būt katra darbinieka mērķim un godam.
Mūsu skolu vadītājiem vajadzētu būt ar dzīvu intuīciju, kuriem Dieva Gars palīdz izprast cilvēku raksturus, kuriem ir spējas vadīt un kas spēj izprast rakstura dažādās frāzes un gudri un smalkjūtīgi izturēties ar dažādi veidotajiem cilvēkiem. Daudz ir tādu vīru un sievu, kas tikai vārda pēc ieņem vadītāja vietu, bet nepieciešami tādi ļaudis, kas šo vietu izpildītu šī vārda vispilnīgākajā izpratnē. Ir daudzi, kas pietiekoši veikli var iejusties dažādās formās, bet nespēj iedrošināt, sniegt cerību un ierosināt domas, nespēj pamodināt snaudošo enerģiju un visam iedot tādu dzīvību, ka skola kļūtu par dzīvu un pieaugošu spēku uz labu.
Arī skolotājiem ir pavērts plašs darbalauks. Viņiem vajadzētu mācīties izprast, kā strādāt, lai izveidotu un attīstītu bērnu sirdis un prāta spējas. Lai viņu darbam ar jaunatni un bērniem būtu panākumi, vajadzīga gudrība, kas nāk no Augšas. Daudzi skolotāji ir tuvredzīgi, audzinot jauniešus tādā veidā, kas nenes labus augļus, un rezultātā attīstības vietā vērojama lejupslīde.
Kā darbiniekiem, tā skolotājiem ir nepieciešams Svētā Gara svaidījums, lai nenotiktu lēkmjveidīgas reformas, bet gan pastāvīga pieaugšana žēlastībā, pastāvīga garīgās dzīvības un garīgo spēku vairošanās. / E.G.V. 1896. g. marts/