Mīļie brāļi un māsas, kas pulcējaties kopā mūsu telts sanāksmēs! Mēs vēlamies jums sacīt dažus vārdus par mūsu Sabatskolām. Tas ir viens no darba svarīgākajiem nozarojumiem, ko nevajadzētu atstāt gadījuma varai, ne arī vadības jautājumos paļauties uz labu izdošanos. Pareizi vadītas šīs skolas var būt labs palīgs dvēseļu mantošanas darbā, pasludinot Patiesību no katedras. Un, ja šim darbam pievienosies ieinteresēti Sabatskolas darbinieki, tiks paveikts daudz laba. Tomēr ar to vēl nepietiks, ja Sabatskola strādās kaut vai kā labi noregulēta mašīna. Tajā ir vajadzīgi pieredzējuši, praktiski darbinieki; skolotājiem jābūt cilvēkiem, kam ir dzīva savienība ar Dievu, kuri ar interesi paši mācās, kas savā darbā ir nopietni un dedzīgi un nežēlo laiku, kas ātrāk neapmierinās, pirms neredz kaut ko sasniegtu.
Jāvalda dzīvai un pieaugošai interesei uzkrāt atmiņā Bībeles patiesības. Tā iegūtās dārgās atziņas izveido ap dvēseli aizsargvilni. Tiem, kas būs mācījušies pazīt Jēzu, kas tos aicinājis uz Godību un tikumību, uzbrūkot kārdināšanām, Viņš būs drošais patvērums. Kaut skolotāji ar sirdi un dvēseli iedziļinātos dotajā mācību vielā. Kaut viņi plānotu, kā šo mācību pielietot praksē un kā pamodināt interesi viņiem uzticēto skolēnu prātā un sirdī! Kaut skolēnu enerģija atrastu darbības lauku, risinot Bībeles patiesības problēmas! Skolotāji darbu var ievirzīt tā, ka kopīgā mācīšanās nebūs sausa un neinteresanta.
Bet skolotāji nestrādā Sabatskolas darbā tik dedzīgi un tik nopietni, kā to vajadzētu.
Meklējot piemērotus ceļus, līdzjūtīgi un pacietīgi viņiem jātuvojas skolniekiem, tai pašā laikā neatlaidīgi cenšoties ikvienu ieinteresēt glābt savu dvēseli. Sabatskolas nodarbībām visā pilnībā jākļūst tādām, kādas Kungs vēlas tās redzēt, proti – par stundām, kas dziļi pārliecina par grēku; par stundām, kas reformē sirdi. Ja darbu veiks pareizi, prasmīgi un Kristum līdzīgā garā, dvēseles atzīs savu grēcīgumu, un jautās: „Ko man jādara, lai tiktu glābts?” Dažās Sabatskolā ir ieceltas mācīt nespējīgas personas. Tām trūkst sirsnīgas mīlestības uz dvēselēm, kuras pat pa pusei neizprot Patiesības praktisko nozīmi. Un kā lai tādi pedagogi spēj vadīt bērnus un jauniešus pie Dzīvā Avota? Skolotājiem pašiem bagātīgi jādzer pestīšanas Ūdens un tikai tad tiem kalpos Dieva eņģeļi un tie sapratīs, kādu darbu Kungs no viņiem sagaida, lai spētu Jēzum mantot dvēseles.
Ir vajadzīgas spējas, griba, neatlaidība un gars, kāds bija Jēkabam, kad viņš lūdza, cīnījās un izsaucās: „Es Tevi neatlaidīšu, ja Tu mani nesvētīsi!’’ Ja Dieva svētības ir uz skolotājiem, tad tās nevar neatspoguļoties viņu uzraudzībai nodotajās dvēselēs. Nekad nepakļaujiet jauniešus garīgi kūtriem cilvēkiem, kam nav augstu, cēlu un svētu centienu, jo tad tas pats vienaldzības, farizejiskuma un formālisma gars, kam nav spēka, būs redzam arī viņiem uzticētajos skolniekos.
Vecāki, darot savu daļu pie bērna mācīšanas, arī paši pilnīgāk apgūst šo vielu. Mūsu galvenā mācību grāmata ir Bībele. Vecākiem, skolotājiem un skolniekiem ar vienu vairāk jāiepazīstas ar dārgajām patiesībām, kuras sevī ietver kā Vecā tā Jaunā Derība. Mūs darbam jāpaceļas augstākā līmenī. Kaut Jēzus Gars atdzīvinātu darbinieku sirdis, tad viņu darba plāni un metodes būs tāda rakstura, kas pievērsīs dvēseles Jēzum! Vadot Sabatskolas mūsu lielajās draudzēs, kur daudz bērnu un jauniešu, jāsargās, lai tā nekļūtu tikai forma, mehānisks darbs, bez Gara. Nepieļaujiet tādu stāvokli, jo tādās Sabatskolās nav Jēzus!
Nepieļaujiet, ka pasaulīgās un laicīgās lietas nedēļas gaitā izsmeļ visus jūsu spēkus un enerģiju tā, ka Sabatā kalpošanai Kristum neatliek ne šī morālā spēka, nedz nepieciešamās enerģijas. Tieši tad ir veicams nopietns darbs, nevienu acumirkli nedrīkstam izlietot savtīgi!
Kaut viss, ko mēs darām, tiktu darīts ar vienu vienīgu vēlēšanos – pagodināt Dievu! Nepārtrauciet strādāt, kamēr visi bērni jūsu klasē ir iemantojuši glābjošās zināšanas par Kristu!
Ļoti svarīgi, lai mūsu telts sanāksmēs Sabatskolas nodarbības iezīmētos ar kārtību, precizitāti un prasmi. Tad ļaudīm, atgriežoties savās mājās, Sabatskola dažādās draudzēs tiktu izveidota pareizi. Nepieļaujiet, ka praktisku lietu kārtošana un citas vajadzības nobīdītu pie malas Sabatskolas intereses, kas liktu domāt, ka Sabatskola nav sevišķi svarīga.
Mūsu jauniešu audzināšanas jautājumu un viņu tikumisko un dievbijīgo ieradumu veidošanā ļoti daudz var darīt pareizi noorganizētas un vadītas Sabatskolas. Šai darba nozarei jāveltī laiks un uzmanība, tādēļ, ka tās svarīgo iespaidu uz jauniešiem nemaz nav iespējams novērtēt. Tādēļ mūsu skolotājiem jābūt atgrieztiem vīriem un sievām, kas zina, ko nozīmē cīnīšanās ar Dievu un kas neliksies mierā, līdz viņiem uzticēto bērnu sirdis vēlēsies mīlēt, slavēt un pagodināt Dievu. Kam ir vēlēšanās no visas sirds darboties dvēseļu labā mūsu Sabatskolās? Kas aicinās jauniešus atsevišķi un runās un lūgs kopīgi ar viņiem, cenšoties tos pārliecināt atdot savas sirdis Jēzum, lai būtu Viņam par saldu smaržu? Redzot darba apjomu un to, cik maz tas tiek vērtēts, mums garā jāvaid un jāizsaucas: „Kas uzņemsies šīs smagās atbildības un būs nomodā par dvēselēm kā tādi, kam būs jādod norēķins par savu rīcību!’’
Mēs esam Kristus pārstāvji virs Zemes, bet kā pildām mums uzticēto darbu? Īstie Kristus pārstāvji pastāvīgi atradīsies savienībā ar Viņu. Viņu vārdi būs izmeklēti, valoda – laipnības pilna. Viņu sirdīs valdīs mīlestība, un, glābjot dvēseles, pār kurām tāpat mira Kristus, viņu pūles būs sirsnīgas, nopietnas un neatlaidīgas. Kaut visi darītu, ko spēj, strādājot mīļo bērnu un jauniešu glābšanas labad, un drīz viņi ar prieku dzirdēs Jēzus vārdus: „Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps, ieej sava Kunga priekā!’’
Kas ir šis prieks? Viņi redzēs atpestītos svētos, kas ar viņu starpniecību izglābti caur Jēzus Kristus asinīm. /E.G.V. 1885.g. jūlijs/