Sabatskolā jāpasniedz mācības, kas apgaismotu sirds un prāta kambarus. Lai šo uzdevumu veiktu, skolotājiem jāatrodas zem Svētā Gara iespaida tā, ka viss savtīgums varētu tikt noslāpēts un neatskanētu neviens pārsteidzīgs vārds un nekas netiktu darīts neapdomīgi, bet gan atklātos Dieva žēlastība, kas apvienotos ar cilvēcīgajām pūlēm, glābjot dvēseles. Tam vajadzētu būt Sabatskolas lielajam mērķim. Sabatskolu nevajadzētu padarīt par strīdēšanās vietu. Šī nav tā vieta, kur jāatklājas uzskatu dažādībām. Sargiet skolu no šāda veida izpausmēm, saglabājiet saskaņu! Ja izsaka domas, kuras skolas locekļi apšauba, tad lai nepamostas cīņas gars ar tam sekojošiem strīdiem un diskusijām.
Sabatskolai vajadzētu būt vietai, kur tiek meklēti Dārgakmeņi un kur šos dārgumus atbrīvo no tos apņemošajiem maldiem un ieliek īstajā vietā Evaņģēlija ietvarā. Jau tagad Dieva bērniem jāsniedz dārgās un brīnišķās Patiesības, kas ilgi bijušas apslēptas skatam.
Mūsu skolās jāpēta, ko Bībele māca par Kristus taisnību un taisnošanu ticībā, lai jaunieši un bērni varētu saprast šos svarīgos jautājumus un skolotāji ar saviem audzēkņiem zinātu pestīšanas ceļu. Ar Pestīšanas plānu saistītie svētie un mūžīgie pamatlikumi ilgu laiku bija apslēpti skatam, bet tiem ir jāatdod to vieta Pestīšanas plānā un jāļauj mirdzēt visā debešķīgajā gaismā, caurstrāvojot morālo tumsu, kas ietin pasauli.
Jauniešiem vajadzētu ņemt vērā Salamana vārdus: „Paļaujies uz Kungu no visas savas sirds un nepaļaujies uz savu gudrību.” Viņiem vajadzētu, staigājot Kunga priekšā, daudz lūgt, ievērojot piesardzību un mieru, kā arī pastāvīgi izjūtot savu atkarību no Viņa un tanī pat laikā izlietojot visus savus spēkus, izmantojot visas iespējas un paļaujoties uz to, ko Kungs ar viņiem dotajām spējām var darīt. Katram vajadzētu jautāt: „Vai šis ir Kunga ceļš?”
Kas ir patiesi gudri, to raksturo attiecīgā cilvēka pazemība, un tāds, lai viņa arī būtu nezin kādi sasniegumi, nekļūs ne lielīgs, nedz pašpaļāvīgs.