Pūloties palīdzēt jauniešiem, mēs diemžēl nožēlojamā kārtā neesam izpildījuši savu pienākumu. Mums ir liela Gaisma, bet trūkst enerģijas un nopietnības un garīga degsme, kas atbilstu tām priekštiesībām, kuras baudām. Mums jāpaceļas pāri šai mūs paņemošai aukstajai neticības atmosfērai un jātuvojas Dievam, lai Viņš varētu nākt tuvāk mums. Mums jāpamāca jaunieši, lai viņi zinātu, kā strādāt dvēseļu glābšanas labā. Un, sagatavojot viņus šim darbam, arī paši mācīsimies sekmīgāk strādāt, kļūstot par spējīgiem darbarīkiem Dieva rokās mūsu skolnieku atgriešanai. Mūs pilnīgi ir jāpiepilda nopietnam darba garam. Mums jāpieķeras Kristum, prasot vienīgi no Viņa kā spējas strādāt, tā panākumus šajā darbā. Mūsu garīgajam apvārsnim jāpaplašinās, lai pareizi izprastu mūžīgo dzīvi skarošās lietas. Kristus žēlastībai jāmīkstina un jāklusina mūsu sirdis, lai mēs varētu kļūt patiesi citu audzinātāji.
Sabatskolu vadītājiem un skolotājiem vajadzētu jautāt: „Vai es ticu Dieva Vārdam? Vai es nododos Viņam, kurš Sevi nodeva manā vietā, izciešot briesmīgās nāves mokas pie krusta, lai es neietu bojā, bet varētu iegūt mūžīgu dzīvību? Vai ticu, ka Jēzus velk pie Sevis ap mani esošās dvēseles, pat tās, kuras turpina palikt ienaidnieka stāvoklī un neatsaucas Viņa aicinošajai varai?” Un tad, atzīdami savu vainu, sacīsim: „Kungs, es iešu ar visu sava iespaida spēku, es iešu pie Tevis! Es uzticēšos Tev un tikai Tev, lai Tu ar Svētā Gara Spēku skartu un pārveidotu manu sirdi!” /E.G.W. 1892.g. janvāris/