Pavēles, kuras Dieva Dēls deva Mozum Izraēla bērnu pamācīšanai, tagad ir vēl tikpat svarīgas kā tad, un šodien vecākiem tas jāņem vērā tikpat uzticīgi kā Dieva ļaudīm senatnē.
Ja gribam redzēt augļus, kādus Dievs paredzējis tiem, kas iet pa Viņa izraudzīto ceļu, tad reliģija ir jāieauž katrā mājas dzīves sīkumā. Mūsu laika bērnu raksturā sevišķi izceļas lepnība, sevis vērtēšana un pašapzinīgums, kas ir mūsu laikmeta lāsts. Kad es visur redzu šīs nekristīgās un nepatīkamās parādības, turklāt vecākiem un skolotājiem izceļot savu bērnu spējas un prasmi, man sāp sirds, jo es zinu, ka šāda rīcība ir tieši pretēja pareizajam izturēšanās veidam.
Vecākiem uz skolotājiem, kas savas zināšanas smeļ no Bībeles un kuru domas un rīcību noteic tās svētie pamatlikumi, nav jāmaldās un jāstaigā ne pa blakus ceļiem, ne arī pa aizliegtām takām. Kā mājās, tā Sabatskolā mūsu bērniem jāmāca vissvētākās pazemības un vienkāršības mācība. Viņiem jānorāda kā uz Dieva Likuma augstajām prasībām, tā arī uz viņu atbildību Dieva priekšā. Mācībām, kas jāpasniedz, jābūt tādām, kas tos darītu par derīgiem šai dzīvei un arī nākotnē tiem ļautu ieņemt savu vietu mūžīgajā valstībā.
„Un tev Kungu, savu Dievu, būs mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava spēka. Un šie vārdi, ko Es tev šodien pavēlu, lai tev iet pie sirds. Un tev tos būs piekodināt saviem bērniem un tiem runāt savā namā sēžot un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties.”
Šie vārdi skaidri nosaka vecāku un skolotāju pienākumu, un, ja tie paklausīs šiem norādījumiem, tad neizpaliks arī vislabākie rezultāti. Cik daudz savādāks būtu bijis Svēto Rakstu vēsturiskais ziņojums par Izraēli, par tautu, kuru Kungs tik ļoti bija pagodinājis, ja viņi būtu paklausījuši norādījumiem, kurus viņiem no padebeša staba deva dzīvā Dieva Dēls. Un tomēr viņi uzcītīgi paklausīt šīm mācībām nevēlējās. Vēl vairāk, viņi to nemācīja arī saviem bērniem, un bēdīgos rezultātus mums uzskatāmi aino Viņa atmestā tauta. Viņi tik tālu aizgāja no Dieva gudrības, ka pat parādoties Lielajam Skolotājam – Pasaules Pestītājam Jēzum – tie vienā balsī kliedza: „Nost ar Viņu!” Tātad cilvēku tradīcijas tika godātas augstāk par Dieva Baušļiem. Nepareiza dzīve un cilvēcīgie izdomājumi bija stājušies skaidro Dieva mācību vietā. Tam, kam vajadzēja kļūt par viņu esamības daļu, viņi to uzskatīja par maznozīmīgu un mazvērtīgu.
Kad Kristus ieradās pasaulē, lai ar Savu dzīvi mums parādītu, kāda ir patiesā reliģija, un paaugstinātu pamatlikumus, kuriem vajadzēja pārvaldīt sirdis un noteikt cilvēku rīcību, meli jau tā bija savā varā pārņēmuši cilvēkus, kuri kādreiz saņēma tik lielu gaismu, ka nebija vairs nekādas vēlēšanās patiesības labā atteikties no tradīcijām. Viņi atmeta Debesu Skolotāju un sita krustā Godības Kungu, lai varētu arī turpmāk paturēt savus izdomājumus un ieradumus. Un tas pats gars redzams pasaulē arī šodien. Cilvēki nevēlas pētīt Patiesību, lai neciestu viņu tradīcijas un netiktu ievesta jauna kārtība. Cilvēce sistemātiski tiecas atdot sevi maldiem, un dabīgi, ka ļaudis ir noskaņoti augstu izcelt cilvēcīgās domas un to zināšanas, bet dievišķās un mūžīgās paliek neizprastas un nenovērtētas. Tikai tiem, kas bija brīvi no aizspriedumiem, Jēzus vārdi bija Gaisma no Debesīm. Tie Viņu saprata, jo „Viņš runāja, kā neviens cilvēks nekad nav runājis.” Lielajam Skolotājam atklājot mūžīgās nākotnes visu pārspējošās patiesības, ēnā palika šīs pasaules bojā ejošās lietas. Cik ātri viņi lūdza pēc Gaismas, tikpat kāri viņi to arī uzņēma. Vienīgi lepnie un paštaisni cilvēki Viņa vēsti noraidīja.