Es ļoti interesējos par mūsu Sabatskolām visā mūsu zemē, jo ticu, ka tas ir Dieva iekārtojums jaunatnes audzināšanai un mācīšanai Bībeles patiesībās. Vecākiem un skolotājiem pastāvīgi vajadzētu censties ieinteresēt jauniešus lietās, kurām ir mūžīga nozīme. Sabatskola ir misijas lauks, un šajā svarīgajā laukā vajadzētu parādīt daudz vairāk misijas gara, nekā tas bijis redzams līdz šim. Visās pakāpēs, kā pirmajās, tā tai sekojošajās klasēs, skolotājiem pastāvīgi jāskatās uz lielo Gaismas Avotu, meklējot gudrību, žēlastību un spēku savu skolnieku siržu veidošanai. No šī Avota viņiem jāsmeļ atziņas, kā saprātīgi apieties ar Kristus asinīm atpirkto īpašumu. Katram skolotājam jābūt padevīgam lēnprātībā un no sirds pazemīgā Pestītāja sekotājam. Ne mācoties, ne strādājot nevienam nevajadzētu censties, lai viņu uzskatīti par labāko skolotāju vai par cilvēku ar neparastām spējām, bet katra vienīgajam mērķim jābūt – vadīt dvēseles pie Kristus. Nāks kārdinājums visā darāmajā darbā ieaust pašam sevi, bet tam pakļaujoties, darbs tiks sabojāts, jo tādā gadījumā visas izteiktās piezīmes būs ne tikai sausas, bet arī garlaicīgas, kuras bērniem neinteresēs un arī nedos nekāda labuma.
Kaut arī ļoti svarīgi, lai skolotājs savā darbā ieguldītu gudrību un pacietību, tomēr šis darbs visā visumā nav jāatstāj tikai Sabatskolai un draudzes darbiniekiem. Pamats un atbalsts šim darbam jāatrod ģimenēs. Vecākiem uzticēts svēts uzdevums, un tie ir aicināti, bīstoties Dievu, pildīt savu pienākumu, apzinoties savu atbildību būt nomodā par savu bērnu dvēselēm kā tādi, kuriem būs par to jādod atskaite. Mājas misijas darbā ir vērojama savāda nolaidība. Tie, kuriem visvairāk vajadzētu, līdzīgi Kristum, nopietni rūpēties par savu bērnu izglābšanu, ir vienaldzīgi izturējušies pret savu pienākumu, vieglprātīgi noskatoties uz savas ģimenes locekļu trūkumiem. Atbildību, kuru Dievs uzlicis vecākiem, daudzi ir uzvēluši Sabatskolas darbiniekiem un draudzes iespaidam. Tomēr katram darbarīkam darāms savs darbs, un vecāki, kuri nebūs veikuši savu daļu, tiks svērti svaru kausos, bet diemžēl atrasti par viegliem.
Norādījumi, ko Kristus no padebeša staba deva Izraēla bērniem, noteica vecāku pienākumus, un tie nebūt nav neskaidri vai grūti saprotami. Šie norādījumi uzrakstīti, lai mēs no tiem mācītos un gūtu sev labumu. „Ielieciet tad šos Manus vārdus savā sirdī un savā dvēselē un sieniet tos par zīmi uz savām rokām un ka tie ir par piemiņas zīmi starp jūsu acīm.” Tātad visos savu roku darbos viņiem vajadzēja pieminēt Kunga baušļus. Tos viņiem vajadzēja it kā piesiet pie savām rokām, protams, ne jau burtiski, bet to iespaidā vajadzēja vadīt visus viņu dzīves darbus. Tāpat tiem vajadzēja būt par piemiņas zīmi starp viņu acīm. Citiem vārdiem, viņu domām vajadzēja kavēties pie Dieva Likuma patiesībām, viņiem vajadzēja vadīties no to pamatlikumiem. „Un māciet to saviem bērniem, ka tu par tiem runā savā namā sēžot, un savu ceļu staigājot, kā apguļoties, tā arī ceļoties; raksti tos uz sava nama stenderēm un pie saviem vārtiem - lai jūsu dienas un jūsu bērnu dienas tiek vairotas tai zemē, ko Kungs jūsu tēviem zvērējis tiem to dot, kamēr būs Debesis un Zeme…”