Nepadariet Sabatskolas mācības sausas un nedzīvas. Jāvalda iespaidam, ka Bībele un tikai Bībele ir mūsu ticības pamats, ka mūsu mācību un rīcību neietekmē nekādi cilvēku vārdi un darbi. Mūsu bērniem jāmāca viena liela mācība, un tā ir, ka viņiem jābūt brīviem no jebkāda egoisma izpausmes veida un no liekulīgas svētulības. Māciet viņus, ka Kristus mira, lai glābtu grēciniekus, un, ka ar cilvēkiem, kas nepieder mūsu ticībai, jāizturas ļoti saudzīgi un iecietīgi, jo viņu dvēseles Dieva acīs tāpat ir ļoti dārgas. Ne uz vienu nedrīkst skatīties nicinoši, nedrīkst atklāties nekāds farizejiskums, nekāda paštaisnība. Mēs nākam saskarsmē ar daudziem patiesiem kristiešiem, kas tomēr nepieder mūsu ticībai. Viņi dzīvo pēc visskaidrākās gaismas, kāda viņiem ir, un Dievam tie ir patīkamāki par tādiem cilvēkiem, kuriem ir gan lielāka gaisma, bet kas, kā viņu darbi rāda, to nav izmantojuši. Reiz mācekļi uzgāja kādu cilvēku, kas kaut ko darīja Kristus vārdā, un Jānis, šo gadījumu atstāstīdams Jēzum, sacīja: „Mēs tam esam lieguši, jo viņš neiet ar mums Tev pakaļ.” Un Jēzus viņa garu aprāja, saviem sekotājiem sacīdams: „Kas nav pret mums, tas ir ar mums.” Tātad to cilvēku vārdos, garā un izturēšanās veidā, kuri mācās no Jēzus un kuru ticība sakņojās Viņā, skaidri būs redzams „Ceļš, patiesība un Dzīvība.”
Skolotājiem un tāpat arī vecākiem jāparāda vismaigākā interese tiem cilvēkiem, kas netic Patiesībai. Viņi nekad nedrīkstētu ne ar saviem vārdiem, nedz savu rīcību ievainot kādu tāpat Kristus asinīm atpirktu dvēseli. Ja vecākie cilvēki būs auksti, skarbi un nelīdzjūtīgi, tad arī bērni parādīs tādu pašu garu, un viņu raksturi neveidosies pēc dievišķās priekšzīmes.
Mums bērni un jaunieši pacietīgi jāmāca, lai viņi saprastu, ka Dievs prasa, lai viņi būtu misionāri, ka viņi nedrīkst būt savtīgi, šaursirdīgi un neiecietīgi, bet gan jākļūst līdzjūtīgiem pret visiem un ar plašu skatu. Un, ja vecāki kopā ar bērniem darbosies mīlestībā un parādīs kristīgu laipnību un uzmanību, viņu bērni kļūs par dvēseļu mantotājiem, spējīgi Kungam pienest dārgus kūlīšus. Viena lieta ir skaidra, ka starp Septītās dienas adventistiem kā draudzē, tā arī sabatskolas darbā ir par maz mīlestības gara. Darbinieki un skolnieki sev sprauduši pārāk zemu mērķi. Visiem nepieciešams plašāks skats, augstākas un svētākas tieksmes - jāelpo tīrāka atmosfēra. Jauniešiem mūsu Sabatskolas un koledžas jāabsolvē kā Dieva misionāriem. Viņiem jāsaņem vislabākās pamācības un reliģiskā audzināšana. Bet blakus zināšanām vajadzīgas spējas, kas nāk no Dieva, kuras tos darīs spējīgus atbildīgajām un grūtajām vietām. Prāta un garīguma pieaugšanai jābūt tikpat labi redzamām kā fizisko spēku attīstībai. Jauniešiem jāizjūt vajadzība būt stipriem un lietpratīgiem kā intelektuāli, tā garīgi. Daudzi šos spēkus neiegūst ne jau sava nespējīguma dēļ, bet gan tāpēc, ka rūpīgi un čakli pēc tā nav centušies. Viņiem vispilnīgākā veidā vajadzētu izmantot savas izdevības un uzņemties savu daļu rūpju, lai pēc tam spētu nest nastas un dalīties atbildībās ar nogurušajiem un noslogotajiem. Vissvarīgākais no misijas darbiem – sagatavot strādniekus iziešanai darba laukā, lai pasludinātu Evaņģēliju visai radībai. Sabatskolas skolotājam jābūt par priekšzīmi ticībā, labdarībā, mācībās un personīgā uzvedībā. Viņam jāģērbjas vienkārši un neuzkrītoši, parādot patieso un dabīgo skaistumu pretstatā mākslīgajam un nepatiesajam skaistumam. Viņam jāmāca savi skolnieki mīlēt Dievu, pasniedzot tiem norādījumus un mācību pēc mācības, pakāpeniski pievienojot Patiesībai arvienu jaunas atziņas, līdz tā ir atklāta viņu priekšā visā savā skaistumā un pievilcīgumā. Viņam jālūdz un jāstrādā, līdz ierauga, ka viņam uzticētie skolnieki ir pieķērušies Patiesībai un nodevušies Dieva mīlestībai, kas ir daudz augstāka par visāda veida zinībām. /E.G.V. 1889.g. janvāris/