Ikviena patiesa strādnieka pienākums pret Dievu – pateikties Viņam, ka ir pagodināts ar iespēju strādāt Viņam. Modri vērojiet izdevības darīt labu, izlietojot un pavairojot no Dieva piešķirtos podus un ik dienas meklējot žēlastību, lai varētu darīt arvienu vairāk laba.
Neizmantotās izdevības darīt labu pagātnē tiešām var pazemot jūs līdz pīšļiem un likt uzmanīties, lai iespējas būt par svētību citiem nepaietu neievērotas. Cik bieži, rodoties izdevībām kaut ko darīt, attiecīgais strādnieks nav atradies savā pienākuma vietā. Vājām, kārdinājumu nomāktām dvēselēm varēja sacīt stiprinošus un uzmundrinošus vārdus, bet palika neizteikti. Pareizi virzītas personīgās pūles būtu varējušas glābt kādu dvēseli no nāves un apklāt grēku pulku, bet nebija neviena, kas būtu bijis gatavs to darīt. Šie nevērīgie un reizē arī kūtrie cilvēki vēlreiz būs spiesti sastapties ar savām nolaidībām Dieva dienā.
Par visu dārgākas ir Kristus asinis, kas šķīsta no visiem grēkiem. Domai par Kristus glābjošo mīlestību vajadzētu likt mums satvert katru izdevību darīt labu. Tādi brīži ir ļoti dārgi, ja tos izlieto Dievam par godu. Cilvēki, kas dzenas pēc laicīgām bagātībām, pastāvīgi, modri un uzmanīgi vēro katru izdevību sava ilgotā mērķa sasniegšanai, un Kristus strādniekiem vajadzētu būt ne mazāk dedzīgiem dvēseļu mantošanas darbā Kristum. Viņi var būt Kristus līdzstrādnieki, ja vien, atdarinot Kristus priekšzīmi, dara labu visiem, kas nonāk viņu iespaida robežās. Kristus dēļ, kaut skolotāji un vadošie darbinieki Sabatskolās būtu tādi vīri un sievas, kas mīl un arī bīstas Dievu; tādi vīri un sievas, kas izprot sava darba atbildīgumu un kas ir nomodā par dvēselēm, apzinoties, ka viņiem būs jādod atskaite par viņu uzraudzībai uzticētiem skolniekiem!
Mūsu ticībai jābūt pieaugošai, citādi mēs nevaram tikt atjaunoti dievišķā līdzībā, nevaram mīlēt Dieva prasības un tām paklausīt. Lūpām neliekuļoti jāsaka lūgšana: „Kungs, vairo manu ticību, piešķir man dievišķu apgaismojumu, jo, ja Tu man nepalīdzēsi, tad es neko nespēju padarīt!”
Nāciet pazemīgi un, zemojušies Dieva priekšā, atveriet savas Bībeles ar dievišķajiem apsolījumiem un atsaucieties uz tiem; deriet derību ar Dievu, ka klausīsit Viņa prasībām, sakiet Viņam, ka jūs ticēsit, neprasot nekādus citus pierādījumus kā vien kailo apsolījumu.
Tā nav pārdrošība vai iedomība. Bet, ja nebūsit čakli savā darbā, nebūsit dedzīgi un apņēmīgi, tad priekšroku gūs sātans, un jūs paliksit tumsā un neticībā. Mūsu ticības vienīgais pamats ir Dieva Vārds un Viņa apsolījumi. Pieņemiet Dieva Vārdu kā patiesību, kā dzīvu uz jums runājošu balsi un uzticīgi izpildiet katru prasību. Dievs, kas to ir apsolījis, ir uzticīgs. Viņš sadarbosies ar Sabatskolas vadītāju un skolotāju pūlēm. Mūsu svētības ierobežo vienīgi mūsu ticības vājums. Dievs nav tāds, kas negribētu mūs apdāvināt - Viņš ir mūsu spēka Avots. Mums jākopj lēnprātība un sirds pazemība. Un pašaizliedzīgi pūloties darīt labu citiem, ik dienas varam gūt bagātus pierādījumus par Viņa mīlestību un žēlastību. Lūdzu visus mūsu Sabatskolu darbiniekus ietērpties pilnā Dieva apbruņojumā, lai kā uzticīgi Jēzus karavīri parādītu Viņam savu padevību. Dievs atalgos katru darbu, kas darīts
Viņam par godu. /E. G. V. 1886.g. aprīlis/