Brālis E. Sabatskolu izveidoja ļoti saistošu. Tā pilnīgi aizņēma jauniešu prātu, kamēr citi reliģiskie pienākumi tika atstāti novārtā. Bieži, Sabatskolai beidzoties, tās vadītājs, daļa skolotāju un diezgan daudz skolnieku devās uz mājām atpūsties. Viņi uzskatīja, ka dienas darbs izpildīts un turpmāku pienākumu vairs nav. Kad atskanēja zvans, aicinot uz atklāto Dieva Vārda sapulci, ļaudis, kas atstāja savas mājas, lai dotos uz lūgšanu namu, ceļā sastapa pretimnākošus lielu daļu Sabatskolas apmeklētāju, kas jau atgriezās mājās. Un, lai arī cik svarīga būtu bijusi sapulce, Sabatskolas apmeklētāju lielākajā daļā tā nespēja pamodināt interesi ar prieku uzklausīt sludinātāja sniegto pamācību par svarīgiem Bībeles tematiem.
Kamēr daudzi bērni vispār nepiedalījās atklātajā sanāksmē, daži, kas tomēr palika, no runātā Vārda neieguva nekāda labuma, jo to izjuta kā nogurdinošu slogu.
Mūsu Sabatskolās jāvalda disciplīnai un kārtībai. Bērniem, kas apmeklē šīs skolas, vajadzētu vērtēt dotās priekšrocības, no kuriem vajadzētu prasīt attiecīgās skolas noteikumu ievērošanu. Kā bērni apguvuši Svēto Rakstu mācības, vecākiem par to vajadzētu daudz vairāk rūpēties, nekā par vispārējās skolas uzdevumu sagatavošanu. Svēto Rakstu mācības vajadzētu iemācīties daudz labāk par parastajiem skolas uzdevumiem. Ja vecāki un bērni nesaredz šādu intereses nepieciešamību, bērniem labāk būtu, ja viņi paliktu mājās, jo pretējā gadījumā Sabatskola viņiem nedotu nekādas svētības. Vecākiem ar bērniem vajadzētu sastrādāt ar vadītāju un skolotājiem, tā pierādot, ka viņi vērtē viņu labā darīto darbu.
Vecākiem sevišķi jāinteresējas par savu bērnu reliģisko audzināšanu, lai tie iegūtu pēc iespējas pilnīgākas zināšanas Svētajos Rakstos.
Daudzi bērni neiemācās savus Sabatskolas uzdevumus, aizbildinoties ar laika trūkumu; tomēr maz ir tādu, kas tiešām nevarētu atrast laiku iemācīties šos uzdevumus, protams, ja viņiem tie interesētu. Daži izlieto laiku izpriecām un „ievērojamu vietu” apmeklējumiem, citi – nevajadzīgai sava apģērba izrotāšanai, lai ar to lielītos, tā kopjot lepnumu un uzpūtību. Lūk, kādā veidā izšķiež dārgās stundas, kuras pieder Dievam un par kurām būs jādod norēķins. Tāpat kā par jebkuru darbu, arī par laiku, kas pavadīts izpriecās un tukšās sarunā, kā arī nevajadzīgā sevis izrotāšanā, būs jāatbild tiesas priekšā. /”Liecības III”, 188., 189. lpp./