“Bet, kas sēts ērkšķos, ir tas, kas vārdu dzird, un šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība nomāc vārdu, un viņš nenes augļus.”
Evaņģēlija sēkla bieži vien iekrīt starp ērkšķiem vai kaitīgām nezālēm, un, ja cilvēka sirdī nav notikusi morāla pārmaiņa, ja vecie ieradumi, darbi un grēcīgā dzīve netiek atstāti, ja dvēsele neatbrīvojas no sātanam raksturīgajām īpašībām, tad kviešu vārpa tiek nomākta. Tās vietā izaug dadži un iznīcina kviešus.
Žēlastība var uzplaukt tikai tādā sirdī, kas pastāvīgi tiek sagatavota dārgajām patiesības sēklām. Grēka ērkšķi aug jebkurā zemē; tiem nav vajadzīga kopšana, bet žēlastība ir rūpīgi jākopj. Mežrozītes un ērkšķi var uzdīgt jebkurā brīdī, tādēļ pastāvīgi jāveic šķīstīšanas darbs. Ja sirds netiek pakļauta Dieva pārraudzībai un ja Svētais Gars nepārtraukti nestrādā pie rakstura attīrīšanas un cēlo īpašību attīstīšanas, tad dzīvē atklājas vecie ieradumi. Cilvēki var apliecināt, ka tic Evaņģēlijam, taču, ja Evaņģēlijs tos nedara svētus, [51] tad arī viņu ticības apliecībai nav jēgas. Ja tie neuzvar grēku, tad grēks uzvar viņus. Tie ērkšķi, kas ir nocirsti, bet nav izsakņoti, aug ļoti ātri, līdz tie pilnīgi pārņem dvēseli.
Kristus konkrēti nosauca tās lietas, kas dvēselei bīstamas. Kā raksta Marks, Viņš pieminēja “šīs pasaules rūpes, bagātības viltību un citas kārības”. Lūka min rūpes, bagātību un pasaules priekus (KJV — tulk.). Šīs lietas nomāc Dieva Vārdu, šo augošo garīgo sēklu. Dvēsele pārstāj saņemt barības vielas no Kristus, un garīgums sirdī izzūd.
“Šīs pasaules rūpes”. Neviena ļaužu šķira nav brīva no pasaulīgu rūpju kārdinājumiem. Trūcīgajiem grūtais darbs, zaudējumi un bailes no nabadzības rada sajukumu un smaguma sajūtu. Turīgajiem rodas bailes no zaudējuma un daudzas citas sāpīgas raizes. Daudzi Kristus sekotāji aizmirst, ko Viņš mums ir licis mācīties no puķēm laukā. Tie neuzticas Viņa pastāvīgajām rūpēm. Kristus nevar nest viņu nastas tāpēc, ka tie tās neuztic Viņam. Līdz ar to dzīves rūpes, kurām vajadzētu vadīt pie Pestītāja, lai saņemtu palīdzību un mierinājumu, tagad cilvēkus šķir no Viņa.
Daudzi, kas varētu nest augļus, kalpojot Dievam, aizraujas ar bagātības iegūšanu. Visu viņu enerģiju aizņem biznesa darījumi, un tie jūtas spiesti atstāt garīgās lietas. Tā šie cilvēki nošķiras no Dieva. Jā, Raksti mums māca, lai “savā darbā neesam kūtri”. (Rom. 12:11) Mums ir jāstrādā, lai varētu dot tiem, kam trūkst. Kristiešiem ir jāstrādā, ir jāiesaistās biznesā, un tie to var darīt negrēkojot. Taču daudzus darbs pārņem tik ļoti, ka tiem vairs nav laika ne lūgšanai, ne Bībeles pētīšanai, ne Dieva meklēšanai un kalpošanai Viņam. Brīžiem dvēsele gan izjūt ilgas pēc svētuma un Debesīm, taču [52] nav laika novērsties no pasaules trokšņiem un ieklausīties majestātiskajos un varenajos Dieva Gara vārdos. Mūžības lietas kļūst otršķirīgas, bet laicīgās nonāk pirmajā vietā. Dieva Vārda sēkla nespēj nest augļus, jo dvēseles dzīvi aizņem rūpes par pasaulīguma ērkšķiem.
Līdzīgi kļūdās daudzi, kas strādā pavisam citu iemeslu dēļ. Šie ļaudis darbojas citu labā; viņu pienākumi liek pastāvīgi rīkoties, viņi ir atbildīgi par daudzām lietām, un darbam savā dzīvē tie ļauj ieņemt dievbijības vietu. Novārtā tiek atstāta saskarsme ar Dievu lūgšanās un Viņa Vārda pētīšanā. Tie aizmirst, ka Kristus ir teicis: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” (Jāņa 15:5) Tie dzīvo šķirti no Kristus, viņu dzīvi nav piesātinājusi žēlastība, un parādās arī savtības iezīmes. Viņu kalpošanu izposta tieksme pēc pārākuma un asas, nepatīkamas Dievam nepakļautās sirds īpašības. Šis ir viens no galvenajiem kristiešu darba neveiksmes noslēpumiem . Tādēļ arī tā rezultāti bieži vien ir tik vāji.
“Bagātības viltība.” Mīlestībai pret bagātību ir apstulbinošs un valdzinošs spēks. Pārāk bieži tie, kam pieder laicīga manta, aizmirst, ka Dievs ir tas, kurš viņiem dod spēju nodrošināt sev šo labklājību. Šie ļaudis saka: “Mans spēks un manu roku stiprums ir man šo labklājību sagādājuši.” (5. Moz. 8:17) Viņu bagātība neizraisa pateicību Dievam, bet noved pie pašpaaugstināšanās. Viņi zaudē sajūtu, ka ir atkarīgi no Dieva, un pienākuma apziņu pret līdzcilvēkiem. Tie uz savu turību nenoraugās kā uz talantu, kas izmantojams Dievam par godu un cilvēces labklājības celšanai, bet gan kā uz līdzekli, ar kuru kalpot sev. Šādi izlietota bagātība cilvēkā attīsta nevis Dieva, bet sātana rakstura īpašības. Dieva Vārda sēklu nomāc ērkšķi.
[53] “Šīs dzīves prieki” (KJV). Izklaidēšanās tikai sava prieka pēc ir bīstama. Visi izpriecu ieradumi, kuri vājina fizisko spēku, aptumšo prātu vai paralizē garīgo uztveri, ir “miesas kārības, kas karo pret dvēseli.” (1. Pēt. 2:11)
“Un citas kārības.” Šīs ne vienmēr ir tās lietas, kas pašas par sevi ir grēcīgas, bet gan tās, kurām tiek dota priekšroka attiecībā pret Dieva valstību. Viss, kas prātu aizved projām no Dieva un novērš pieķeršanos Kristum, ir dvēseles ienaidnieks.
Kad prāts vēl ir jauns, enerģisks un spējīgs strauji attīstīties, pastāv liels kārdinājums kļūt alkatīgam, kalpot sev. Ja pasaulīgie plāni ir veiksmīgi, tad rodas nosliece turpināt ceļu, kurš iznīcina sirdsapziņu un neļauj novērtēt to, kas raksturu dara cēlu. Ja apstākļi ir labvēlīgi šādai attīstībai, tad pieaugsme notiek virzienā, kuru aizliedzis Dieva Vārds.
Šajā bērna dzīves veidošanās posmā liela atbildība ir vecākiem. Viņiem vajadzētu domāt par to, kā jaunatnei nodrošināt labvēlīgi ietekmējošus apkārtējos apstākļus, apstākļus, kuru iespaids izveido pareizus uzskatus par dzīvi un veicina izaugsmi. Cik gan daudzi vecāki, neskatoties uz to, pirmajā vietā liek savu bērnu laicīgās labklājības nodrošināšanu. Visas viņu domas tiek virzītas uz šo mērķi. Daudzi vecāki apmetas uz dzīvi lielpilsētā un bērnus ieved elegantā sabiedrībā. Tie rada viņiem tādus apstākļus, kas veicina pasaulīguma un lepnuma attīstību. Šādā atmosfērā prāts un dvēsele degradējas. Skatienam pazūd augstie un cēlie dzīves mērķi. Dieva dēlu un mūžības mantinieku privilēģija tiek mainīta pret laicīgiem ieguvumiem.
[54] Daudzi vecāki cenšas veicināt savu bērnu laimi, apmierinot viņu vēlēšanos izklaidēties. Tie ļauj viņiem piedalīties aizraujošos pasākumos, apmeklēt izpriecu vietas, dod naudu, lai viņi varētu izrādīt sevi un apmierināt savas vēlmes. Jo vairāk cilvēks ļaujas izpriecu aicinājumiem, jo spēcīgāki tie kļūst. Šo jauniešu interesi arvien vairāk pievelk izklaidēšanās, un viņi uz to jau sāk noraudzīties kā uz savu lielo dzīves mērķi. Tie attīsta dīkdienības un savu tieksmju apmierināšanas ieradumus, kas tiem gandrīz pilnīgi atņem iespēju kļūt par neatlaidīgiem kristiešiem.
Pat draudze, kurai vajadzētu būt patiesības pamatam un pīlāram, mēdz veicināt savtīgo mīlestību uz izpriecām. Kādus līdzekļus draudze izmanto, kad reliģiskiem mērķiem vajadzīgi naudas ziedojumi? Tiek organizēti dažādi tirdziņi, mielasti, gadatirgi, pat loterijas un tamlīdzīgi pasākumi. Bieži vien vieta, kas nošķirta Dieva pielūgšanai, tiek apgānīta ar svinībām un dzeršanu, pirkšanu, pārdošanu un izpriecām. Jauniešu sirdīs mazinās cieņa pret Dieva namu un godbijība pret Viņa pielūgsmi. Novājinās atturības barjeras. Rodas savtība, iekāre, tieksme izrādīt sevi, un, šīm lietām ļaujoties, tās pastiprinās.
Tiekšanās pēc priekiem un izklaidēšanās koncentrējas pilsētās. Daudzi vecāki, kas par savu bērnu mājvietu izvēlas pilsētu, domādami, ka ar to viņiem tiks sniegtas lielākas priekšrocības, piedzīvo vilšanos un par vēlu nožēlo savu šausmīgo kļūdu. Mūsdienu pilsētas ātri steidzas pretī Sodomas un Gomoras paraugam. Daudzās brīvdienas veicina dīkdienību. Tādas aizraujošas izpriecas kā iešana uz teātri, zirgu sacīkstes, azartspēles, dzeršana un uzdzīvošana spēcīgi stimulē visas kaislības. Pūlis jauniešus aizrauj sev līdz. Tie, kam iepatīkas izklaidēšanās vienkārši sava [55] prieka pēc, atver slūžas kārdinājumu plūdiem. Viņi nododas vispārējai jautrībai un neapdomīgai bezrūpībai, bet saskare ar izpriecu mīlētājiem saindē prātu. Tie tiek rauti no vienas izklaidēšanās formas uz citu, kamēr tiek zaudēta gan vēlēšanās, gan spēja dzīvot derīgu dzīvi. Reliģiskā dedzība atdziest, un garīgo dzīvi apņem tumsa. Visas cēlākās dvēseles īpašības, viss, kas cilvēku savieno ar garīgo pasauli, tiek degradēts.
Tiesa, daži var pamanīt savu neprātu un atgriezties. Dievs tad viņiem arī piedos. Taču viņi savas dvēseles ir ievainojuši un sagādājuši sev briesmas uz visu mūžu. Lielā mērā ir izpostīta izšķiršanas spēja, kura vienmēr būtu jāuztur smalka un jūtīga, lai atšķirtu labo no ļaunā. Šie cilvēki nespēj ātri pazīt Svētā Gara aicinošo balsi un nojaust sātana viltības. Pārāk bieži briesmu brīdī viņi krīt kārdinājumā un tiek aizvesti projām no Dieva. Šīs izpriecu mīlošās dzīves gals ir posts gan šajā pasaulē, gan tajā, kas vēl nāks.
Rūpes, bagātība, izpriecas — to visu sātans izlieto, spēlēdams dzīvības spēli ar cilvēka dvēseli. Tāpēc ir dots brīdinājums: “Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības; jo viss, kas ir pasaulē — miesas kārums, acu kārums un dzīves lepnība — tas nav no Tēva, bet ir no pasaules.” (1. Jāņa 2:15,16) Lūk, ko saka Tas, kurš cilvēku sirdis lasa kā atvērtu grāmatu: “Bet sargieties, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm.” (Lūk. 21:34) Arī apustulis Pāvils, Svētā Gara iedvesmots, raksta: “Bet, kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas [56] gāž cilvēkus postā un pazušanā. Jo visu ļaunumu sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju.” (1. Tim. 6:9,10)