“Bet, kas uz akmenāju sēts, ir tas, kas vārdu dzird un tūdaļ to ar prieku uzņem. Bet viņam nav saknes sevī, un viņš ir nepastāvīgs. Kad uziet bēdas vai vajāšanas vārda dēļ, tad viņš tūdaļ apgrēkojas.”
Akmeņainā zemē sētai sēklai ir visai sekla augsne. Augs uzdīgst ātri, taču sakne nespēj izurbties cauri akmenim, lai atrastu barības vielas augšanas uzturēšanai, un tas drīz vien iet bojā. Daudzi, kas apliecina savu ticību, ir klausītāji “akmeņainajā zemē”. Kā iezis slēpjas zem zemes slāņa, tā sirds dabiskā savtība slēpjas zem labās gribas un dedzības augsnes. Cilvēks nav atteicies no patmīlības. Viņš nav ieraudzījis grēka ārkārtīgo grēcīgumu un sirds nav pazemojusies vainas sajūtā. Šo ļaužu šķiru ir viegli pārliecināt, un tie atgādina veiksmīgi jaunatgrieztus cilvēkus, taču viņu ticība ir virspusēja.
Šie cilvēki atsakās no ticības ne tāpēc, ka viņi ļoti ātri pieņem Dieva Vārdu un ne tāpēc, ka viņi priecājas par to. Tikko [47] Matejs izdzirdēja Pestītāja aicinājumu, tas tūdaļ piecēlās, atstāja visu un sekoja Viņam. Tiklīdz dievišķais vārds nonāk līdz mūsu sirdīm, Dievs vēlas, lai mēs to pieņemam, un ir pareizi, ja to darām ar prieku. “Debesīs būs prieks par vienu grēcinieku, kurš atgriežas.” (Lūk. 15:7 — KJV) Arī dvēselē, kas tic Kristum, ienāk prieks. Taču tie, kuri līdzībā vārdu pieņem tūlīt, neapzinās, ko tas maksās. Tie nedomā par to, ko Dieva Vārds no viņiem prasa. Viņi tā priekšā nenoliek visus savus dzīves ieradumus un nepadodas tā vadībai pilnīgi.
Saknes ieurbjas dziļi zemē un, nevienam neredzot, piegādā barības vielas, kas vajadzīgas auga dzīvībai. Līdzīgi ir ar kristieti — garīgā dzīvība saņem barību dvēseles neredzamajā, ticībā pastāvošajā savienībā ar Kristu. Bet klausītāji “akmenājā” ir atkarīgi nevis no Kristus, bet paši no sevis. Viņi paļaujas uz saviem labajiem darbiem un labo gribu un ir stipri savā paštaisnībā. Viņi neturas stingri pie Kunga un nav stipri Viņa spēkā. Tādiem cilvēkiem “nav saknes sevī”, jo tie nav savienojušies ar Kristu.
Karstā vasaras saule, kas stiprina un nogatavina izturīgo labību, iznīcina to, kam nav dziļu sakņu. Tāpēc tas, kuram “nav saknes sevī”, “ir nepastāvīgs”, un, “kad uziet bēdas vai vajāšanas vārda dēļ, tad viņš tūdaļ apgrēkojas.” Daudzi Evaņģēliju pieņem kā glābiņu no ciešanām, nevis kā atbrīvošanos no grēka. Viņi priecājas tikai neilgu brīdi, jo domā, ka reliģija tos atbrīvos no grūtībām un pārbaudījumiem. Kamēr dzīve rit gludi, tie var atgādināt uzticīgus kristiešus. Tomēr tie neiztur kārdinājumu ugunīgos pārbaudījumus. Tie nespēj izturēt Kristus dēļ pret viņiem izteiktos apvainojumus. Tie grēko arī tad, kad Dieva Vārds norāda uz kādu lolotu grēku vai prasa pašaizliedzību un uzupurēšanos. [48] Izdarīt radikālas pārmaiņas dzīvē viņiem šķiet pārāk dārga maksa. Tie noskatās uz patlaban esošajām neērtībām un pārbaudījumiem, aizmirsdami mūžības lietas. Līdzīgi mācekļiem, kuri atstāja Jēzu, viņi ir gatavi teikt: “Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?” (Jāņa 6:60)
Ir ļoti daudz tādu, kuri apgalvo, ka kalpo Dievam, taču tiem nav piedzīvojumu ar Viņu. Šo cilvēku vēlēšanās darīt Dieva prātu rodas no viņu pašu iekšējiem pamudinājumiem, nevis no dziļas, Svētā Gara izraisītas pārliecības. Viņu uzvedība nav saskaņota ar Dieva likumu. Tie atklāti pieņem Kristu par savu Pestītāju, bet netic, ka Viņš tiem dos spēku uzvarēt grēkus. Šiem cilvēkiem nav personīgu attiecību ar dzīvo Pestītāju, un to raksturos atklājas gan mantotas, gan dzīves laikā attīstītas sliktās īpašības.
Viena lieta ir teorētiski piekrist Svētā Gara ietekmei, bet pavisam kas cits ir atzīt Viņa darbu tad, kad Viņš parāda mūsu nepilnības un aicina atgriezties. Daudzi jūtas atsvešināti no Dieva un apzinās savu pieķeršanos pašlabumam un grēkam; tie pūlas kaut ko mainīt, taču nesit krustā savtību. Tie sevi pilnīgi nenodod Kristus rokās un nemeklē dievišķo spēku darīt Viņa prātu. Viņi nevēlas tikt veidoti pēc dievišķās līdzības. Šie ļaudis teorētiski atzīst savas nepilnības, taču neatsakās no konkrētiem grēkiem. Ar katru ļaunu darbu vecā, savtīgā daba saņem spēku.
Vienīgā cerība šīm dvēselēm ir tad, ja tās aptver, ka arī uz viņām attiecas Nikodēmam teiktie Jēzus vārdi: “Tev jāpiedzimst no augšienes.” “Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (Jāņa 3:7,3)
Patiess svētums ir pilnīga nodošanās kalpošanai Dievam. Tā ir patiesas kristīgas dzīves prasība. Kristus aicina [49] uz pilnīgu nodošanos, uz nedalītu kalpošanu. Viņš prasa sirdi, prātu, dvēseli un spēku. Šeit nav vietas savtībai. Tas, kurš dzīvo pats sev, nav kristietis.
Rīcības vadmotīviem jābūt mīlestībai. Mīlestība ir Dieva valdīšanas pamatprincips gan Debesīs, gan uz zemes, un tai vajadzētu būt arī kristieša rakstura pamatā. Vienīgi tas spēj palīdzēt cilvēkam palikt nelokāmam, un vienīgi tas dod spēku izturēt kārdinājumus un pārbaudījumus.
Bet mīlestība atklājas upurī. Pestīšanas plāna pamatā ir ielikts upuris — plašs, dziļš, augsts un neizmērojams upuris. Kristus mūsu dēļ atdeva visu, un tie, kas Kristu pieņem, spēs Pestītāja dēļ ziedot visu. Domas par Viņa godu un slavu nostāsies visu pārējo lietu priekšā.
Ja mēs mīlam Jēzu, tad mēs arī ar prieku dzīvosim Viņam, pienesīsim Viņam pateicības upurus un strādāsim Viņa labā. Jau pats darbs būs gaisma. Viņa dēļ mēs iekārosim [50] sāpes, pūles un upuri. Mēs sapratīsim Viņa ilgas pēc cilvēku pestīšanas un, tāpat kā Viņš, izjutīsim šo sirsnīgo tiekšanos mantot dvēseles.
Tāda ir Kristus reliģija. Viss, kas mazāks par to, ir viltojums. Patiesības zināšanas un sevis saukšana mācekļa vārdā vēl nevienu dvēseli neglābj. Vājās gribas un nepastāvības cēlonis ir dalītās jūtas kristīgajā dzīvē. Centieni vienlaicīgi kalpot gan sev, gan Kristum, cilvēku padara par klausītāju “akmeņainajā zemē”, kurš nepastāvēs, kad nāks pārbaudījumi.