Līdzība par sējēju visvairāk runā par iespaidu, kādu uz sēklas augšanu atstāj augsne, kurā tā iekrīt. Ar šo līdzību Kristus saviem klausītājiem it kā saka: “Jūs nevarat būt droši, ja kritiski noraugāties uz Manu darbu vai ļaujaties vilšanās sajūtai tāpēc, ka tas neapmierina jūsu ieceres. Jūsu vissvarīgākais jautājums ir, [44] kā jūs izturaties pret Manu vēsti. No tās pieņemšanas vai noraidīšanas ir atkarīgs jūsu mūžības liktenis. “
Paskaidrodams, ko nozīmē ceļmalā kritusī sēkla, Viņš teica: “Ja kas vārdu par valstību dzird un nesaprot, tad nāk ļaunais un paņem to, kas viņa sirdī sēts. Šis ir tas, kas sēts ceļmalā. “
Ceļmalā sēta sēkla ataino Dieva Vārdu, kurš iekrīt pavirša klausītāja sirdī. Noblietētais ceļš, ko minušas cilvēku un dzīvnieku kājas, atgādina sirdi, kas kļuvusi par lielceļu pasaules satiksmei, tās priekiem un grēkiem. Savtīgu mērķu un grēcīgu tieksmju pārņemta, dvēsele “tiek apcietināta ar grēka viltību”. (Ebr. 3:13) Garīgās spējas tiek paralizētas. Cilvēki dzird vārdu, bet nesaprot. Tie neapjauš, ka tas attiecas uz viņiem pašiem. Tie neapzinās ne savu vajadzību, nedz briesmas. Tie neaptver Kristus mīlestību un Viņa žēlastības vēsti palaiž garām, it kā tā uz viņiem neattiektos.
Kā putni, kas ir gatavi uzlasīt ceļmalā kritušo sēklu, arī sātans ir gatavs dvēselei atņemt dievišķās sēklas. Viņš baidās, ka Dieva Vārds varētu pamodināt bezrūpīgā cilvēka interesi un ietekmēt nocietināto sirdi. Sātans ar saviem eņģeļiem ir klāt sapulcēs, kur tiek sludināts Evaņģēlijs. Kamēr Debesu eņģeļi centīgi strādā, lai sirdis skārtu ar Dieva Vārdu, ienaidnieks stāv gatavībā, lai šo Vārdu neitralizētu. Ar dedzību, kurai stipruma ziņā līdzinās vienīgi viņa ļaunums, viņš cenšas aizturēt Dieva Gara darbu. Kamēr Kristus ar savu mīlestību aicina dvēseli, sātans mēģina novērst tā cilvēka uzmanību, kurš ir pamudināts meklēt Pestītāju. Viņš prātu vilina ar pasaulīgiem plāniem. Viņš izraisa [45] kritiku vai rada pamatu šaubām un neticībai. Runātāja vārdu izvēle vai izturēšanās var nepatikt klausītājiem, un tie tad kavējas pie šiem trūkumiem. Tādējādi patiesība, kas tiem vajadzīga un kuru Dievs savā žēlastībā sūta, vairs nepadara savu darbu pie tiem.
Sātanam ir daudz palīgu. Daudzi, kas sevi atklāti atzīst par kristiešiem, palīdz kārdinātājam patiesības sēklas atņemt citām sirdīm. Daudzi, kas klausās Dieva Vārda sludināšanu, mājās to padara par kritikas objektu. Svētrunas laikā viņi sēž un vērtē, it kā tā būtu kāda lekcija vai politiķa runa. Vēsts, kuru vajadzēja uzskatīt par viņiem sūtīto Kunga vārdu, tiek pārrunāta, pievienojot jokus un dzēlīgus komentārus. Brīvi tiek pārrunāts mācītāja raksturs, motīvi, rīcība un citu draudzes locekļu uzvedība. Izskan asi nosodījumi, ko pavada pļāpāšana un aprunāšana, turklāt neatgrieztu cilvēku klātbūtnē. Bieži vien vecāki tādas lietas runā, [46] dzirdot bērniem. Tā tiek iznīcināta cieņa pret Dieva vēstnešiem un godbijība pret viņu vēsti. Daudziem ar to tiek mācīta vieglprātīga attieksme pret pašu Dieva Vārdu.
Tā vārda kristiešu mājās jaunatne tiek audzināta neticībā. Bet vecāki jautā, kādēļ viņu bērni tik maz interesējas par Evaņģēliju un tik viegli apšauba Bībeles patiesību. Viņi brīnās, ka tie ir tik grūti aizsniedzami morālai un reliģiskai ietekmei. Vecāki neaptver, ka viņu pašu piemērs ir nocietinājis bērnu sirdis. Labā sēkla neatrod vietu, kur iesakņoties, un sātans to aiznes.