[33] Līdzībā par sējēju Kristus ataino Debesu valstības lietas un lielā Zemkopja darbu savos ļaudīs. Līdzīgi sējējam laukā Viņš ir izkaisījis Debesu patiesības graudus. Arī pati mācīšana līdzībās ir sēkla, ar kuru Viņš ir iesējis savas žēlastības visdārgākās patiesības. Vienkāršības dēļ līdzība par sējēju nav novērtēta pietiekami augstu. No burtiskās sēklas, kas tiek iestrādāta zemē, Kristus mūsu uzmanību vēlas pievērst Evaņģēlija sēklai, kuras iesēšana pēc tam atjauno cilvēka uzticību Dievam. Tas, kurš pasniedza līdzību par mazo sēkliņu, bija Debesu Valdnieks. Sēklas sēšana zemē un patiesības sēklu sēšana norit pēc vieniem un tiem pašiem likumiem. Lai redzētu un dzirdētu Jēzu, Galilejas jūras krastā bija sapulcējies ilgu pārņemtu un dedzīgu ļaužu pūlis. Tur bija arī slimie, kas gulēja savās gultās un gaidīja, kad varēs [34] Viņam izstāstīt savas vajadzības. Kristum Dievs bija devis dāvanu — spēju dziedināt kritušās cilvēces brūces, un nu Viņš apsauca slimības, izplatīdams ap sevi dzīvību, veselību un mieru.
Pūlim kļūstot lielākam, ļaudis aizvien ciešāk drūzmējās ap Kristu, līdz visiem vairs nepietika vietas. Tad, uzsaucis vīriem zvejnieku laivās, Jēzus iekāpa kādā no tām, kura jau bija sagatavota, lai pārvestu Viņu pāri ezeram, lika mācekļiem nedaudz atstumties no krasta un uzrunāja jūrmalā sapulcējušos pūli.
Jūrai piekļāvās skaistais Ģenecaretes līdzenums, aiz kura pacēlās pakalni. Gan pakalnos, gan līdzenumā rosījās sējēji un pļāvēji — vieni sēdami, citi, pļaudami agro ražu. Vērojot šo ainu, Kristus teica:
“Redzi, sējējs izgāja sēt. Un, viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā; un putni nāca un to apēda. Un cita krita uz akmenāja, kur tai nebija daudz zemes; un tā tūdaļ uzdīga, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes. Bet, kad saule uzlēca, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka tai nebija saknes. Bet cita iekrita ērkšķos, un ērkšķi uzauga un to nomāca. Bet cita krita labā zemē un nesa augļus, cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. “
Tā laika cilvēki neizprata Kristus misiju. Viņa ierašanās veids nesaskanēja ar to, ko tauta gaidīja. Kungs Jēzus bija visas jūdu dzīves pamats. Iespaidīgajiem rituāliem bija dievišķa izcelsme. Tautai no tiem vajadzēja mācīties, ka reiz nāks Tas, uz kuru šīs ceremonijas norāda. Taču jūdi uzsvēra kalpošanas formas un ceremonijas, pazaudēdami pašu mērķi. Cilvēku tradīcijas, priekšraksti un to izpildījums aizēnoja mācības, kuras Dievs bija paredzējis [35] sniegt. Šie priekšraksti un tradīcijas kļuva par šķērsli īstās reliģijas izpratnei un īstenošanai dzīvē. Kad Realitāte atnāca Kristus personā, ļaudis Viņā nepazina visu savu simbolu piepildījumu, ēnas kalpošanas jēgu. Pašu pirmtēlu tie noraidīja, turpinādami ievērot simbolus un tukšas ceremonijas. Dieva Dēls jau bija atnācis, taču tie joprojām lūdza pēc zīmes. Uz vēsti “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi” (Mat. 3:2) ļaudis atbildēja, pieprasot brīnumu. Kristus Evaņģēlijs šiem cilvēkiem bija klupšanas akmens, jo Pestītāja vietā tie prasīja zīmes. Tie gaidīja, ka Mesija izpildīs viņu prasības un ar varenām uzvarām uz šīs zemes valstu gruvešiem uzcels savu impēriju. Atbildi šīm gaidām Kristus sniedza līdzībā par sējēju. Dieva valstībai jāuzvar nevis ar ieroču spēku vai vardarbīgu iejaukšanos, bet ar jaunu principu iedēstīšanu cilvēku sirdīs.
“Tas, kas sēj labo sēklu, ir Cilvēka Dēls.” (Mat. 13:37) Kristus bija atnācis nevis kā ķēniņš, bet kā sēklas sējējs; ne lai satriektu uz zemes pastāvošās valstis, bet lai izplatītu sēklu; ne lai saviem sekotājiem nodrošinātu panākumus šīs zemes lietās un augstu stāvokli valstī, bet lai uzticētu tiem ražas novākšanu, kas sekos pacietīgam darbam un ko pavadīs zaudējumi un vilšanās.
Farizeji saprata Kristus līdzības nozīmi, taču tās mācība viņiem nebija pieņemama. Viņi izlikās, ka to nesaprot. Bet pārējam pūlim šīs līdzības iespaidā vēl neizprotamāks kļuva tas, ko nolēmis darīt jaunais Skolotājs, kura vārdi tik dīvaini bija aizkustinājuši viņu sirdis un tik rūgti likuši vilties viņu cerībās. Arī paši mācekļi nesaprata līdzību, taču viņos bija pamodusies interese. Kad Jēzus bija viens, tie nāca pie Viņa un lūdza izskaidrojumu.
Šī bija tā vēlēšanās, ko Kristus gribēja izraisīt, lai pēc tam varētu sniegt tiešākas pamācības. Jēzus [36] izskaidroja mācekļiem šo līdzību, jo Viņš savu Vārdu vienmēr dara saprotamu tiem, kas patiesi Viņu meklē. Tie, kas Dieva Vārdu pēta ar Svētā Gara apgaismībai atvērtu sirdi, nepaliks neizpratnes tumsā. Kristus teica: “Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs, vai Mana mācība ir no Dieva, jeb Es runāju pats no sevis.” (Jāņa 7:17) Visi, kas nāk pie Kristus, lai skaidrāk izprastu patiesību, iegūst šo izpratni. Viņš tiem atklās Debesu valstības noslēpumus, un sirds, kas ilgojas zināt patiesību, šos noslēpumus sapratīs. Dvēseles svētnīcā iespīdēs Debesu gaisma, kas citiem atklāsies kā spožs spīdeklis uz tumsā tīta ceļa.
“Sējējs izgāja sēt.” Austrumos valdīja liela nekārtība, un ik uz soļa draudēja uzbrukumi, tāpēc cilvēki galvenokārt dzīvoja nocietinātās pilsētās, un vīrieši ik dienas izgāja uz darbu ārpus mūriem. Tā arī Kristus, no Debesīm nākušais Sējējs, izgāja sēt. Viņš atstāja savas mājas, kur valdīja miers un drošība, atstāja godību, kas Viņam bija pie Tēva pirms pasaules radīšanas, atstāja savu augsto stāvokli Visuma tronī. Viņš izgāja kā ciešanām un kārdinājumiem pakļauts cilvēks; Viņš izgāja vientulībā, lai pazudušajā pasaulē ar asarām sētu un asinīm laistītu dzīvības sēklu.
Līdzīgi jāiziet sēt arī Viņa kalpiem. Kad Ābrahāms tika aicināts kļūt par patiesības sēklas sējēju, viņš saņēma pavēli: “Izej no savas zemes, no savas cilts un no savām tēva mājām uz zemi, kuru Es tev rādīšu.” (1. Moz. 12:1) “Un [Ābrahāms] gāja, nezinādams, kurp viņš iet.” (Ebr. 11:8) Arī apustulis Pāvils, lūdzot Dievu Jeruzālemes dievnamā, saņēma vēsti: “Dodies ceļā, jo Es sūtīšu tevi tālās pagānu zemēs!” (Ap. d. 22:21) Tiem, kas ir aicināti [37] savienoties ar Kristu, lai Viņam sekotu, ir jāatstāj viss. Agrākās saistības jāpārtrauc, iepriekšējie dzīves plāni jāatmet un no pasaulīgajām cerībām jāatsakās. Sēklai jātiek sētai ar pūlēm un asarām, vientulībā un, upurējot sevi.
“Sējējs sēj vārdu.” Kristus nāca, lai pasaulē sētu patiesību. Kopš cilvēka krišanas sātans vienmēr ir sējis maldu sēklas. Ar meliem viņš ieguva varu pār cilvēku pirmoreiz, un tā viņš strādā joprojām, postīdams Dieva valstību uz zemes un pakļaudams cilvēku [38] sev. Bet Kristus, šis augstākās valstības sējējs, nāca sēt patiesību. Tas, kurš stingri bija ievērojis Dieva padomu, kurš mājoja Mūžīgā svētnīcas dziļumos, spēja cilvēkiem pasniegt skaidros patiesības principus. Kopš cilvēka krišanas Kristus vienmēr ir bijis patiesības Atklājējs pasaulei. Ar Viņa starpniecību cilvēkiem tiek nodota neiznīcīgā sēkla, “dzīvais un paliekamais Dieva Vārds” (1. Pēt. 1:23). Ar Ēdenē doto pirmo apsolījumu kritušajai cilvēcei Kristus sēja Evaņģēlija sēklu. Taču līdzība par sējēju visvairāk attiecas uz Viņa paša kalpošanu cilvēku vidū un uz darbu, kam tādējādi tika likti pamati.
Šī sēkla ir Dieva Vārds. Katrā sēklā ir ielikta spēja dīgt. Tur slēpjas auga dzīvība. Tātad arī Dieva Vārdā ir dzīvība. Kristus saka: “Vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība.” (Jāņa 6:63) “Kas Manus vārdus dzird un tic tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība.” (Jāņa 5:24) Katrā Dieva Vārda apsolījumā un pavēlē ir spēks, no Dieva izejošā dzīvība, kas šo pavēli padara izpildāmu un apsolījumu realizējamu. Tas, kurš ticībā uzņem Vārdu, tas uzņem sevī Dieva dzīvību un Viņa raksturu.
Katra sēkla nes augļus pēc savas kārtas. Ja pareizi sēsi sēklu, tad augs no tās saņems dzīvību. Ja ticībā savā dvēselē uzņemsi Vārda neiznīcīgo sēklu, tad tā tev atnesīs dzīvību un raksturu pēc Dieva dzīvības un rakstura līdzības.
Israēla tautas skolotāji nesēja Dieva Vārda sēklu. Kristus savā patiesības skolotāja darbā rīkojās pilnīgi pretēji tā laika rabīniem. Tie kavējās pie tradīcijām, cilvēciskām teorijām un pieņēmumiem. Bieži vien Dieva Vārds tika aizstāts ar to, ko kāds cilvēks par to bija domājis vai rakstījis. [39] Viņu mācībai nebija dvēseli atdzīvinošā spēka. Kristus mācīšanas un sludināšanas priekšmets bija Dieva Vārds. Tiem, kas uzdeva jautājumus, Viņš atbildēja vienkārši: “Stāv rakstīts.” “Ko saka Raksti?” “Kā tu tur lasi?” Izmantodams katru izdevību, kad vai nu draugam, vai ienaidniekam bija radusies interese, Viņš sēja vārda sēklu. Tas, kurš ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība, tas, kurš pats ir dzīvais Vārds, norāda uz Rakstiem, sacīdams: “Tie ir, kas dod liecību par Mani.” “Un, iesākdams no Mozus un no visiem praviešiem, Viņš tiem [mācekļiem] izskaidroja visus Rakstus, kas par Viņu rakstīti.” (Jāņa 5:39; Lūk. 24:27)
Kristus kalpiem jādara tas pats darbs. Mūsdienās, tāpat kā senatnē, Dieva Vārda sevišķi svarīgās patiesības tiek atstātas, un to vietā stājas cilvēku mācības un teorijas. Daudzi vispāratzīti Evaņģēlija sludinātāji visu Bībeli neuzskata par inspirētu Vārdu. Viens pašpārliecinātais atsakās no vienas daļas, cits apšauba kādu citu. Tie savus spriedumus nostāda augstāk par Dieva Vārdu, un Rakstu sludināšanas pamatā tiem ir viņu pašu autoritāte. Dievišķais autentiskums tiek iznīcināts. Tā tiek izplatītas neticības sēklas, jo ļaudis apjūk un nezina, kam ticēt. Ir daudz tādu ticējumu, kurus mēs nedrīkstam pieņemt. Kristus dienās vairākām Rakstu daļām rabīni pievienoja samākslotus un mistiskus izskaidrojumus. Tā kā tieša Dieva Vārda sludināšana nosodītu viņu darbus, tie centās iznīcināt Vārda spēku. Tas pats notiek arī šodien. Dieva Vārds tiek pasniegts kā kaut kas mistisks un neskaidrs, lai būtu iespējams attaisnot baušļu pārkāpšanu. Kristus savā laikā tādu rīcību norāja. Viņš mācīja, ka Dieva Vārdam jābūt saprotamam visiem. Uz Rakstiem Viņš norādīja kā uz neapšaubāmu autoritāti, un mums būtu jādara tāpat. Bībele ir jāpasniedz kā bezgalīgā Dieva Vārds, kā [40] visu strīdu gals un ticības pamats.