Bībelei tiek nolaupīts spēks, un rezultātā varam redzēt dzīves garīguma mazināšanos. Daudzās no mūsdienu katedrām izteiktajās svētrunās vairs nav tās dievišķās atklāsmes, kas modina sirdsapziņu un dod dvēselei dzīvību. Klausītāji vairs nevar teikt: “Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā, mums Rakstus izskaidrodams?” (Lūk. 24:32) Daudzi sauc pēc dzīvā Dieva, ilgodamies sajust dievišķo klātbūtni. Lai arī cik izcilas nebūtu filozofijas teorijas un literārie darbi, tie tomēr nespēj apmierināt sirdi. Cilvēciskiem apgalvojumiem un izgudrojumiem nav vērtības. Ļaujiet, lai uz cilvēkiem runā Dieva Vārds; lai tie, kas ir dzirdējuši tikai tradīcijas, cilvēciskas teorijas un priekšrakstus, ieklausās Tajā, kurš dvēseli spēj atjaunot mūžīgai dzīvībai.
Kristus mīļākais temats bija Dieva tēvišķā sirsnība un pārpilnā žēlastība; Viņš daudz kavējās pārdomās pie Dieva rakstura un Viņa baušļu svētuma; Viņš atklājās kā Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Šīm vajadzētu būt Kristus vēstnešu tēmām. Pasniedziet patiesību tādu, kāda tā ir Jēzū! Izskaidrojiet bauslības un Evaņģēlija prasības. Stāstiet cilvēkiem par Kristus pašaizliedzīgo dzīvi un upuri, par Viņa pazemošanos un nāvi, par Viņa augšāmcelšanos un pacelšanos Debesīs, par Viņa aizlūgšanām Debesu pagalmos un par Viņa apsolījumu: “Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis.” (Jāņa 14:3)
Nestrīdieties par maldu mācībām un necentieties apkarot Evaņģēlija pretiniekus, bet sekojiet Kristus piemēram. Lai dzīvē atspīd Dieva dārglietu krātuves spirdzinošās patiesības. “Pasludini Dieva vārdus.” “Sējiet visur pie ūdeņiem.” “Uzstājies laikā [un] nelaikā.” “Kam atklājies Mans vārds, tas lai to pasludina pēc patiesības! Kas kopējs salmiem [41] ar graudiem?” tā saka tas Kungs.” “Visi Dieva vārdi ir šķīstuma caurstrāvoti (..). Nepievieno neko Viņa vārdiem, lai Viņš tevi nesodītu un neatzītu tevi par melīgu.” (2. Tim. 4:2; Jes. 32:20; Jer. 23:28; Sal. pam. 30:5,6)
“Sējējs sēj vārdu.” Šeit ir atklāts lielais princips, kuram vajadzētu būt jebkura audzināšanas darba pamatā. “Sēkla ir Dieva Vārds.” Taču pārāk daudzās mūsdienu skolās Dieva Vārds ir atstāts novārtā. Prātu noslogo citi priekšmeti. Izglītības sistēmā daudz laika tiek veltīts neticīgu autoru darbu mācīšanai. Mācību grāmatās ietvertajā vielā ir iepītas skeptiskas piezīmes. Arī zinātniskie pētījumi mēdz maldināt, jo atklājumi tiek nepareizi iztulkoti un izkropļoti. Dieva Vārds tiek salīdzināts ar zinātnes pieņēmumiem un tiek pasniegts tā, lai tas izskatītos neskaidrs un neuzticams. Tā jauniešu prātos tiek sētas šaubu sēklas, bet kārdinājuma brīdī tās uzdīgst. Kad pazūd ticība Dieva Vārdam, dvēselei vairs nav vadoņa un apsardzes. Jaunatne tiek vadīta uz ceļiem, kas ved projām no Dieva un mūžīgās dzīvības.
Ar to lielā mērā var izskaidrot mūsdienu pasaulē plaši izplatīto netaisnību. Atstājot novārtā Dieva Vārdu, tiek noraidīts tā spēks atturēt no sirds dabiskajām ļaunajām vēlmēm. Cilvēks sēj miesā, un no miesas tas pļauj samaitātību.
Šeit meklējams iemesls arī zemajām prāta spējām un neproduktivitātei. Atstājot Dieva Vārdu un pārtiekot no neinspirētu cilvēku rakstiem, prāts atrofējas un iegūst zemu kvalitāti. Tas vairs nenonāk saskarsmē ar dziļajiem un plašajiem mūžīgās patiesības principiem. Izpratne pielāgojas pazīstamu lietu aptveršanai un, nodevusies ierobežotām lietām, tā tiek vājināta, tās spējas sašaurinās, un ar laiku tā vairs nespēj padziļināties.
Tas viss ir nepareizas audzināšanas sekas. Katra skolotāja pienākums būtu [42] virzīt jaunieša prātu uz lielajām inspirētā Vārda patiesībām. Tas ir audzināšanas pamats šai un nākamai dzīvei.
Bet lai neviens nedomā, ka ar to tiek noraidīta zināšanu apgūšana vai pazemināts izglītības līmenis. Dieva atziņa ir augsta kā Debesis un plaša kā Visums. Nekas cilvēku nedara tik cēlu un nedod tik daudz enerģijas kā to lielo tēmu pētīšana, kuras ir saistītas ar mūžīgo dzīvību. Lai jaunatne cenšas aptvert šīs Dieva dotās patiesības, tad prāta redzējums paplašināsies un, pateicoties pūlēm, tas kļūs spēcīgāks. Katrs pētnieks, kurš ir arī Vārda darītājs, tiks ievests plašākā atziņu laukā un nodrošināts ar neiznīcīgo zināšanu bagātībām.
Izglītība, ko cilvēks iegūst, pētot Rakstus, ir glābšanas plāna praktiska pazīšana. [43]
Šāda audzināšana atjaunos Dieva līdzību dvēselē. Tā stiprinās un pasargās prātu pret kārdinājumiem un pētnieku padarīs par Kristus darbabiedru Viņa žēlastības misijā pasaulē. Tā to padarīs par Debesu ģimenes locekli un sagatavos svēto gaismas valstības iemantošanai.
Taču svētās patiesības skolotājs spēj dot tikai to, ko pats zina un ir piedzīvojis. “Sējējs izgāja sēt savu sēklu.” Kristus mācīja patiesību tāpēc, ka Viņš pats bija patiesība. Kristus mācīšanā atklājās Viņa paša domas, raksturs un dzīves pieredze. Tā tam ir jābūt arī ar Viņa kalpiem — cilvēkiem, kas vēlas mācīt Dieva Vārdu, tas ir jāīsteno savā dzīvē. Viņiem jāzina, ko nozīmē Kristu padarīt par savu gudrību, taisnību, svētošanu un pestīšanu. Pasniedzot Dieva Vārdu citiem, tie nedrīkst teikt: “pieņemsim, ka...” vai “varbūt”. Tiem, tāpat kā apustulim Pēterim, ir jāsaka skaidri: “Nevis izgudrotām pasakām sekodami, mēs jums esam sludinājuši mūsu Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet kā tādi, kas esam kļuvuši Viņa varenības aculiecinieki.” (2. Pēt. 1:16) Katram Kristus darbiniekam un katram skolotājam jāspēj piebalsot mīļotajam Jānim: “Dzīvība ir parādījusies, mēs esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un mums ir parādījusies.” (1. Jāņa 1:2)