[80] No sēklas sēšanas darba un procesa, kurā no sēklas veidojas augs, vērtīgas mācības var saņemt gan ģimene, gan skola. Lieciet, lai bērni un jaunieši iemācās atzīt dievišķo spēku darbošanos dabā, tad tie iemantos spēju ticībā satvert neredzamās vērtības. Kad tie sāks aptvert brīnišķīgo darbu, ko Dievs veic, nodrošinādams ar visu nepieciešamo savu lielo ģimeni, un saprast, kā mums ar Viņu jāsadarbojas, tad tiem būs vairāk ticības Dievam, un tie savā ikdienas dzīvē vairāk atzīs Viņa spēku.
Sēklu Dievs radīja tāpat kā zemi — ar sava vārda starpniecību. Tā Viņš tai deva spēju augt un vairoties. Viņš sacīja: “ “Lai zeme izdod zaļu zāli, stādus, kas nobriedina sēklu, un augļu kokus, kas nes katrs savus augļus ar savu sēklu.” Un tā notika (..) Un Dievs redzēja to labu esam.” (1. Moz. 1:11,12) Šis vārds joprojām liek sēklai augt. Katra [81] sēkla, kas izdzen zemes virspusē pretim saules gaismai savu zaļo stiebriņu, stāsta par brīnumus darošo vārda spēku, kam atskanēt lika Tas, kurš “runāja, un tā notika”, kurš “pavēlēja, un viss radās”. (Ps. 33:9)
Kristus saviem mācekļiem mācīja lūgt: “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.” Bet, norādījis uz puķēm, Viņš to apstiprināja: “Ja tad Dievs zāli laukā (..) tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs?” (Mat. 6:11,30) Kristus nepārtraukti darbojas, atbildēdams uz šo lūgšanu un piepildīdams izteikto apsolījumu. Nepārtraukti darbojas kāds neredzams spēks, kurš kalpo cilvēkam, to ēdinādams un ģērbdams. Lai sēklu, kura it kā tiek aizmesta projām, padarītu par dzīvu augu, mūsu Kungs izmanto daudzus līdzekļus. Viņš arī īstajās proporcijās piegādā to, kas nepieciešams ražas nobriedināšanai. Par to runā skaistie dziesminieka vārdi:
“Tu piemeklē zemi ar svētību Un dzirdini to un dari visai bagātu: Dieva strautā ūdens papilnam. Tu liec viņu labībai un lauku augļiem labi izdoties, Jo tā Tu apkop zemi. Tu slacini zemes vagas, Ar veldzi Tu līdzini tās arumus, Tu dari zemi mīkstu ar lietus gāzēm un svētī tās asnus. Tu pušķo un vainago gadu ar savu labumu, Un Tavas pēdas pil no treknuma.” (Ps. 65:10–12)
Materiālo pasauli pārvalda Dievs. Daba saviem likumiem paklausa. Viss runā un darbojas pēc Radītāja gribas. Mākoņi un saules gaisma, rasa un lietus, vējš un viesulis — visi ir Dieva pārziņā un bez ierunām paklausa Viņa pavēlēm. Paklausībā Dieva likumiem graudi savus asnus izdzen cauri zemes garozai — “papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā”. (Marka 4:28) Kungs tiem [82] liek attīstīties katram savā laikā, un tie Viņam nepretojas. Vai tad cilvēkam, kurš veidots pēc Dieva līdzības, apveltīts ar saprātu un spēju runāt, vienīgajam vajadzētu būt nepateicīgam par Viņa dāvanām un nepaklausīgam Viņa gribai? Vai tad tieši saprātīgajām būtnēm jābūt par iemeslu juceklim pasaulē?
Visā, kas kalpo cilvēka uzturēšanai, ir saskatāma dievišķo un cilvēcisko pūļu sadarbība. Ja cilvēka roka nedarītu savu daļu sēklas sēšanā, tad nebūtu arī pļaušanas. Taču arī bez tā devuma, ko Dievs sniedz ar sauli, lietu, rasu un mākoņiem, nekas nenotiktu. Tā tas ir jebkurā biznesa darījumā, katrā mācību un zinātnes nozarē. Tā tas ir arī garīgajās lietās — rakstura veidošanā un katrā kristieša dzīves sfērā. Mums jādara sava daļa, taču palīgā jānāk arī dievišķajam spēkam, citādi mūsu pūles būs veltīgas.
Kad vien cilvēks kaut ko veic vai nu garīgā, vai laicīgā sfērā, tam jāpatur prātā, ka viņš to dara, sadarbojoties ar savu Radītāju. Mums ir liela nepieciešamība apjaust savu atkarību no Dieva. Pārāk daudz tiek uzticēts cilvēkam, pārāk liela ir paļaušanās uz cilvēka izgudrojumiem. Par maz ir uzticības spēkam, ko Dievs ir gatavs dot. “Mēs esam Dieva darbabiedri.” (1. Kor. 3:9) Tā daļa, ko paveic cilvēciskā puse, ir nesalīdzināmi mazāka, taču savienībā ar Kristus dievišķību cilvēks var padarīt visas lietas, pateicoties spēkam, ko Kristus piešķir.
Pakāpeniska auga attīstība, kas iesākas no sēklas, var būt uzskates līdzeklis bērnu audzināšanā. Vispirms ir “stiebrs, tad vārpa, tad brieduši graudi vārpā”. Tas, kurš [83] sniedza šo līdzību, radīja niecīgo sēkliņu, piešķīra tai dzīvotspēju un noteica likumus, pēc kuriem norisinās tās augšana. Turklāt patiesības, kuras šī līdzība māca, reāli piepildījās Viņa paša dzīvē. Gan fiziskā, gan garīgā ziņā Viņš sekoja dievišķajai augšanas kārtībai, ko ilustrē augs un ko Viņš vēlas redzēt katra jaunieša dzīvē. Debesu Majestāte, godības Ķēniņš, kļuva par zīdaini Betlēmē un kādu laiku pārstāvēja bezpalīdzīgos mazuļus, kas atrodas mātes aprūpē. Bērnībā Viņš veica paklausīga bērna darbus. Viņš runāja un rīkojās pēc bērna, nevis vīra gudrības, godādams savus vecākus un cenzdamies būt noderīgs, izpildot viņu vēlēšanās, kā to spēj bērns. Tomēr katrā attīstības posmā Viņš bija pilnīgs, apveltīts ar vienkāršu un dabisku bezgrēcīgas dzīves svētību. Svētie Raksti par Viņa bērnību saka: “Bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar Viņu.” Bet par jaunību ir rakstīts: “Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.” (Lūk. 2:40,52)
Šeit ir dota ierosme vecāku un skolotāju darbam. Tiem par mērķi vajadzētu nospraust virzīt jauniešu tieksmes tā, lai katrā dzīves posmā viņos būtu šim periodam raksturīgais dabiskais skaistums, kas arī dabiski attīstās, tāpat kā augi dārzā.
Vispievilcīgākie ir tie bērni, kas ir dabiski, nemāksloti. Nav saprātīgi pievērst tiem īpašu uzmanību un to klātbūtnē atkārtot viņu gudros izteicienus. Nevajadzētu veicināt pašlepnumu ar jūsmošanu par viņu izskatu, vārdiem vai rīcību. Tos arī nevajadzētu ģērbt pārāk dārgi un tā, lai ar to piesaistītu citu uzmanību. Tas bērnos attīsta lepnumu un modina skaudību viņu biedros.
Mazos jāaudzina bērnišķā vienkāršībā. [84] Tiem vajadzētu iemācīt samierināties ar mazajiem, bet vajadzīgajiem pienākumiem, priekiem un pārdzīvojumiem, kas ir dabiski viņu gados. Bērnība līdzībā atbilst stiebram, un tam ir savs raksturīgais skaistums. Bērniem nevajadzētu uzspiest pāragru briedumu, bet gan ļaut, cik ilgi vien iespējams, saglabāt agrīno gadu svaigumu un svētību.
Arī mazie bērni atbilstoši sava gadugājuma piedzīvojumiem var būt kristieši. Tas ir arī viss, ko Dievs no viņiem gaida. Viņiem jābūt garīgi audzinātiem; vecākiem jādara viss, lai bērni savus raksturus varētu veidot pēc Kristus līdzības.
Dabā Dieva likumos cēloņi veido sekas ar nešaubīgu precizitāti. Pļaušana liecina par to, kāda ir bijusi sēšana. Slinku strādnieku nodod viņa paša darbs. Raža liecina pret viņu. Tā tas ir arī garīgajās lietās: katra darbinieka uzticība tiek mērota ar viņa darba rezultātiem. Raža rāda, kāds viņš ir bijis savā darbā — čakls vai slinks. Šādi tiek izlemts viņa mūžības liktenis.
Katra sēkla dod augļus pēc savas kārtas. Tā tas ir arī cilvēka dzīvē. Mums visiem ir jāsēj līdzcietības, līdzjūtības un mīlestības sēklas, jo, ko esam sējuši, to pļausim. Katra savtības, patmīlības un pašapmierinātības rakstura iezīme, katra ļaušanās iegribām nesīs arī līdzīgus augļus. Tas, kas dzīvo sev, tas sēj miesā, un no miesas tas pļaus samaitātību.
Dievs nevienu neiznīcina. Katrs, kas aizgājis bojā, pats sevi ir iznīcinājis. Katrs, kas apspiež sirdsapziņas mudinājumus, sēj neticības sēklas, un tās noteikti nesīs savus augļus. Noraidīdams [85] pirmo Dieva brīdinājumu, faraons savā laikā sēja stūrgalvības sēklas, un stūrgalvību viņš arī pļāva. Dievs nelika viņam būt neticīgam. Neticības sēkla, ko viņš bija sējis, nesa augļus pēc savas kārtas. Tādējādi faraona pretošanās turpinājās, līdz viņš varēja vērot savu izpostīto zemi, auksto, nedzīvo pirmdzimtā dēla ķermeni, visus sava nama un visus savas valsts ģimeņu pirmdzimtos, līdz jūras viļņi pārklāja viņa zirgus, ratus un karavīrus. Šis notikums ir šausmīga ilustrācija patiesības vārdiem: “Ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.” (Gal. 6:7) Ja cilvēki to aptvertu, viņi apdomātu, kādu sēklu sēj.
Kad iesētā sēkla nes ražu, kas, savukārt, arī tiek sēta, tad augļi vairojas. Šis likums paliek spēkā arī attiecībās ar citiem. Katra rīcība, katrs vārds ir sēkla, kas nesīs augļus. Katrs darbs, kurā parādās uzmanība pret citiem, laipnība, paklausība un pašaizliedzība kā reakcija atspoguļosies arī citos, bet ar viņu starpniecību — vēl citos. Katrs skaudības, ļaunprātības vai neiejūtības pamudināts darbs ir sēkla, kas dzīs “rūgtu sakni” (Ebr. 12:15), ar kuru daudzi tiks aptraipīti. Bet cik gan vairāk indes būs, kad tā nāks no šiem daudzajiem aptraipītajiem. Šādi labā un ļaunā sēšana turpinās, atstādama sekas gan uz laiku, gan mūžībā.
Mācībā par sēklas sēšanu ir ietverta arī devība kā garīgās, tā laicīgās lietās. Kungs saka: “Labi jums, kas jūs sējat visur pie ūdeņiem.” (Jes. 32:20) “To es saku: “Kas skopi sēj, tas arī skopi pļaus, bet, kas bagātīgi sēj, tas arī bagātīgi pļaus.”” (2. Kor. 9:6 — KJV) Sēt visur pie ūdeņiem nozīmē pastāvīgi ieguldīt Dieva dāvanas. Tas nozīmē dot, kad vien Dieva lieta vai cilvēku vajadzības [86] prasa mūsu palīdzību. “Kas bagātīgi sēj, tas arī bagātīgi pļaus.” Sējējs savu sēklu vairo, aizsviežot to projām. Tāpat tas ir ar tiem, kas nežēlo Dieva dāvanas. Savas svētības ieguldīdami, tie tās vairo. Dievs viņiem ir solījis, ka šo dāvanu vienmēr būs pietiekami daudz, un tie varēs turpināt dot. “Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī.” (Lūk. 6:38)
Sēšanā un pļaušanā ir apslēpts vēl kas. Izdalot citiem Dieva laicīgās svētības, mūsu mīlestības un iejūtības izpausmes saņēmējā izraisa atsaucību un pateicību Dievam. Sirds augsne tiek sagatavota garīgās patiesības sēklu uzņemšanai. Bet Tas, kurš sējēju nodrošina ar sēklu, liks šai sēklai uzdīgt un nest augļus mūžīgajā dzīvībā.