Dievs nav aizgājis garām saviem ļaudīm, lai izvēlētos kādu atsevišķu vīru šeit [91] un kādu otru vīru citur kā vienīgos, kas cienīgi, lai tiem uzticētu patiesību. Viņš nevienam cilvēkam nedod jaunu gaismu, kas pretēja visas draudzes nopamatotajai ticībai. Katrā reformācijas darbā ir cēlušies cilvēki ar šādām prasībām. (..) Lai neviens nav tik pašpārliecināts, it kā Dievs tam būtu piešķīris sevišķu gaismu vairāk par viņa brāļiem. (..)
Tā kāds var izteikt jaunu, īpatnēju domu, kas šķietami nerunā pretī patiesībai. (..) Viņš par to runā un pie tās kavējas, līdz tā viņam šķiet skaista un svarīga, jo sātanam ir spēks piešķirt šo maldinošo izskatu. Beidzot tā kļūst par visu citu pārvarošu tēmu, par vienu lielu punktu, ap kuru koncentrējas viss, bet patiesība no sirds tiek izdzēsta. (..)
Es jūs brīdinu sargāties no šiem blakus jautājumiem, kas tiecas prātu novērst no patiesības. Maldi nekad nav nekaitīgi. Tie nekad nesvētī, bet vienmēr rada sajukumu un šķelšanos. — 5T, 291., 292. (1885)