Kādu dienu ap pusdienas laiku es rakstīju par darbu, ko varēja paveikt pēdējā Vispasaules Savienības konferencē (1901), ja atbildīgajās vietās esošie vīri būtu paklausījuši Dieva gribai un gājuši pa Viņa ceļu. Tie, kas saņēmuši lielu gaismu, nav staigājuši gaismā. Sanāksme beidzās, un lūzums nebija noticis. Cilvēki nepazemojās Kunga priekšā, kā to būtu vajadzējis darīt, un tādēļ nesaņēma Svēto Garu.
Tā es turpināju rakstīt, līdz zaudēju apziņu, un man šķita, ka redzu notikumu attīstību Batl-krīkā. Mēs bijām sapulcējušies dievkalpojumu namā. Tika lūgts, dziedātas slavas dziesmas, un pēc tam atkal ļaudis lūdza. Tika izteikti visnopietnākie aicinājumi. Sapulcē bija jūtama Svētā Gara klātbūtne. (..)
Neviens nejutās par lepnu, lai dziļi un izjusti atzītu savus grēkus, un šo pasākumu vadīja iespaidīgi vīri, kam līdz šim bija pietrūcis drosmes, lai atzītos savos grēkos.
Tādu līksmību dievkalpojumu namā es vēl nekad nebiju dzirdējusi.
Kad atguvu samaņu, uz brīdi nespēju aptvert, kur es atrodos. Rokā vēl arvien turēju savu spalvaskātu. Tad pēkšņi izdzirdu vārdus: "Tā [58] tas varēja būt. Visu to Kungs labprāt gribēja darīt savu ļaužu labā. Visas Debesis vēlējās parādīt žēlastību un laipnību". Un es nodomāju, kādu gan stāvokli mēs būtu varējuši sasniegt, ja pēdējā Vispasaules Savienības konferencē būtu padarīts pilnīgs darbs. — 8T, 104-106. (1903)
Mani dziļi ietekmēja nesen nakts atklāsmē redzētie skati. Šķita, ka daudzās vietās veidojas ievērojamas kustības — atmodas darbs. Atsaucoties uz Dieva aicinājumu, mūsu ļaudis nostājās vienotā frontē. — TM, 515. (1913)
Piezīme: E.Vaitas pirmā vēsts, kas tika adresēta 1913. gada Ģenerālkonferences sesijai.