„Kopš mūžīgiem laikiem nav dzirdēts un piedzīvots, neviena acs to nav
redzējusi, ka bez Tevis būtu vēl kāds cits Dievs, kas tā palīdz tiem,
kas paļaujas uz Viņu” Jesajas 64:4.
(Atbilde māksliniecei Stjuartas kundzei, kas bija lūgusi Elēnu Vaitu
pastāstīt par Jauno Jeruzalemi) Jūs izteicāt vēlēšanos, lai es
aprakstītu Jauno Jeruzalemi. Es noteikti atsakos kaut ko tādu darīt.
Manas spējas tam nebūtu piemērotas pat mēģinājumam to darīt un es
ieteicu jums necensties iegūt kādu īpašu attēlojumu, kas it kā kaut ko
stāstītu par Jauno Jeruzalemi. Visdaiļrunīgākais Jaunās Jeruzalemes
ainojums ir… nemēģināšana par to stāstīt.
Ikviens, kurš runā par nākamo neredzamo pasauli, vislabāk tās
neizsakāmo godību var izteikt, citējot Pāvila vārdus: „Ko acs nav
redzējusi un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav
nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl” (1. Kor. 2:9). Es
redzu, ka daudzi tuvojas svētām lietām, it kā viņu ierobežotās spējas
varētu tās aptvert…
Tik daudzi cilvēki kāpj uz svētās zemes ar nesvētām kājām, tā kā mēs
esam ļoti piesardzīgi pat savos paziņojumos par svētām un mūžīgām
lietām, jo ar svētuma jēdzienu sajaukti aprobežoti un parasti uzskati.
Cilvēks var mēģināt, ar viņam uzticētajām un izkoptajām spējām kaut ko
pastāstīt par Debesīm, un viņš visās lietās rupji kļūdīsies.
Jūsu spēki kā māksliniecei, ja jūs tos pielietosiet līdz pēdējai
iespējai centienos aptvert neredzamo pasauli, nogurs un izsīks, un tomēr
aiz visa tā vēl paliks mūžība. Ar šiem teikumiem jūs mani atvainosiet,
ka nemēģinu jums kaut ko stāstīt par Mākslas Meistara darbiem.
Ja ļaudis, domājot par Jauno Jeruzalemi, līdz pēdējai iespējai
piepūlēs savu iztēli, tomēr viņi būs pieskārušies tikai mūžīgās godības
robežām, ko reiz iemantos uzticīgie uzvarētāji. Novelciet kurpes no
savām kājām, jo vieta, kur jūs stāvat, ir svēta. Šī ir vislabākā
atbilde, ko es varu dot uz jūsu jautājumu. – Vēstule 54. 1886. g. 4.
aprīlī, māsai Stjuartei.
[104]