„Dvēsele, kas bagātīgi svētī citus, taps stiprināta, un, kas bagātīgi
veldzē citus, kļūs arī pats veldzēts” Salamana pamācības 11:25.
Devība ir viens no Svētā Gara iekārtojumiem un, ja Dievu apliecinoši
ļaudis atrauj Kungam piederošos desmitos un ziedojumus, tad tie
piedzīvos garīgus zaudējumus. Kungs neatalgos skopu došanu. Viņš Savus
ļaudis aicina godāt Viņu ar savu mantu un ar visu savu ienākumu augļu
pirmajiem.
Nav iespējams izstrādāt noteikumus katram gadījumam, jo tāda rīcība
bieži apbēdinātu devēju. Jāņem vērā apstākļi, kādos atrodas daži
cilvēki, saskaņā ar Dieva norādījumiem. Kungs sagaida, ka cilvēks dos no
tā, kas viņam ir, bet nevis no tā, kā viņam nav. Dažiem ienākuma
desmitā daļa pilnīgi neatbilst tam, ko viņiem vajadzētu dot Kungam, bet
citiem tā ir pietiekoša daļa.
Cik daudzi zaudē bagātas svētības un kļūst par garīgiem punduriem
tāpēc, ka atrauj Dievam to, kas Viņam pieder! Dieva un cilvēku
ienaidnieks pastāvīgi strādā, lai atņemtu Dievam piederošas vērtības un
izlietotu tās cilvēcīgā darba rīka pagodināšanai un slavināšanai. „Manas
ģimenes vajadzības prasa no manis to un šo”, tā runā ļaudis, un mājas
ērtībai tiek sagādātas dažādas mēbeles, visādi tērpi un saldumi galdam.
Viņi savas vēlēšanās neierobežo, kaut arī tādā veidā izsauktu pār sevi
un savām ģimenēm nosodījumu.
Dievs mūs ir darījis par Saviem palīgiem un sabiedrotajiem lielajā
Viņa valstības uzcelšanas darbā virs zemes. Mēs varam iet neuzticīgā
namtura ceļu un šādā veidā zaudēt visdārgākās priekštiesības, kādas
jebkad dāvātas cilvēkiem. Gadu tūkstošiem Dievs ir strādājis ar
cilvēcīgiem darba rīkiem, bet, ja Viņš gribētu, Viņš varētu atteikties
no mantkārīgiem un savtīgiem ļaudīm. Viņš Savu darbu varētu padarīt arī
bez mūsu līdzdalības. Bet kuram no mums tas patiktu, ja Kungs tā
rīkotos…
Kungs lasa ikkatru mūsu sirds domu, ikkatru prāta impulsu. Ja mēs
nedodam labprātīgi, mēs Viņu izsmejam. Ja mēs parādīsim pasaulei,
eņģeļiem un cilvēkiem, ka Dieva lietas izaugsme ir mūsu vislielāko rūpju
priekšmets, tad Dievs mūs svētīs. – Manuskripts 47. 1899. g. 29. martā,
„Dievs mīl priecīgu devēju”.
[98]