„Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš
mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības” 1. Jāņa 1:9.
Ienaidnieks mūs kārdinās, taču vai mums, atsakoties kaut vismazākā
lietā no stingriem, godīgiem principiem, jādod viņam iespēja nojaukt
visas barjeras? Ja padosimies kaut vismazākajā lietā, viņš turpinās mūs
kārdināt dažādos veidos, līdz mēs rīkosimies pretēji skaidrajiem Dieva
Vārda norādījumiem, paklausot sātana prātam un viņa gribai. Sātans un
viņa eņģeļu pulki pastāvīgi modri vēro un meklē līdzekļus, ar ko
savaldzināt un pazudināt dvēseles, kas nostājušās zem Valdnieka Imanuēla
asinīm slacītā karoga. Jūs kādu laiku staigājāt pareizi, jūs baudījāt,
ka Kungs ir labs, bet tad jūs kritāt grēkā un nonācāt tumsā. Kad kritāt
kārdināšanā, jūs pārtraucāt raudzīties uz Jēzu, jūsu ticības iesācēju un
pabeidzēju. Taču, atzīstot savus grēkus, ticiet, ka Dieva Vārds
nekļūdās un Kungs ir uzticīgs saviem apsolījumiem. Jums tikpat lielā
mērā nākas ticēt, ka Dievs piepildīs Savus Vārdus un piedos jūsu grēkus,
ka jums pienākas tos Viņam izsūdzēt. Jums jātic Dievam, ka Viņš darīs
tieši tā, kā apsolījis Savā Vārdā, un piedos jums visus jūsu pārkāpumus.
Kā mēs lai zinām, ka Kungs tiešām ir mūsu grēkus piedodošais
Pestītājs, un kā lai mēs pārbaudām šo brīnišķo žēlastību un mīlestību,
kas Viņā kvēlo pret mums? Ak, mums nešaubīgi jātic Viņa Vārdiem, jātic
ar satriektu un pakļāvīgu garu! Nav nekādas vajadzības pastāvīgi staigāt
apkārt noskumušam, sūdzoties par saviem grēkiem, un pastāvīgi justies
Dieva nopeltam. Ticiet Dieva Vārdam un vienmēr raugieties uz Jēzu,
kavējoties pie Viņa tikumiem un Viņa žēlastības, un sirdī radīsies
pilnīga nepatika pret visu, kas ir ļauns. Tad jūs atradīsieties starp
tiem, kas salkst un slāpst pēc taisnības. Tomēr, jo tuvāk iepazīsimies
ar Jēzu, jo skaidrāk saskatīsim sava rakstura trūkumus.
Redzot savas neveiksmes, atzīsim tās Jēzum, un patiesi satriektā
garā, sadarbosimies ar Svētā Gara dievišķo spēku, lai uzvarētu visu
ļaunumu! Ja mēs savus grēkus izsūdzam, tad arī jātic, ka tie ir piedoti,
jo apsolījums ir ļoti noteikts. – „Review and Herald” 1912. g. 21.
martā.
[90]