„Tā saka Kungs: „Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem un tur miesu
par savu atbalstu… Bet svētīgs ir, kas paļaujas uz Kungu un kura cerība
ir Kungs” Jeremijas 17:5-7.
Līdzīgi jūdiem Kristus dienās, arī šodien daudzi dzird un tic, bet
negrib nostāties uz paklausības ceļa un pieņemt patiesību kāda tā ir
Jēzū. Viņi baidās pazaudēt laicīgās priekšrocības. Ar prātu tie piekrīt
patiesībai, bet paklausīt nozīmē pacelt sevis aizliegšanas un
uzupurēšanās krustu, un vairs nepaļauties uz cilvēku un nedarīt miesu
par savu stiprumu. Tāpēc viņi novēršas no krusta. Viņi varētu apsēsties
pie Jēzus kājām, ik dienas mācīties no Viņa, kuru pareizi pazīt ir
mūžīgā dzīvība, tomēr viņi nevēlas to darīt.
Ikvienam, kas tiek izglābts, jāatsakās no saviem plāniem, saviem
godkārīgiem sevis izcelšanas nodomiem, un jāseko Kristum, kur Viņš iet
tam pa priekšu. Visu lietu izpratne jāpakļauj Kristum, lai Viņš to
tīrītu, izsmalcinātu un skaidrotu. Tas notiks vienmēr, ja Kunga Jēzus
mācības tiks pareizi uzņemtas. Nav viegli ik dienas mirt savam „es”, pat
ja tiek atklāts brīnišķīgais Dieva žēlastības stāsts un Viņa mīlestības
bagātība, kas apmierina visas dvēseles vajadzības.
Ak, cik ļoti mums vajadzīga tuvāka iepazīšanās ar Kungu Jēzu. Mums
jāiekļaujas Viņa gribā, jāīsteno Viņa nodomi un no visas sirds jāsaka:
„Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?” Ak, kā es ilgojos redzēt mūsu
draudzes savādāku stāvokli, stāvokli, kas atšķirtos no patreizējā, kad
mēs ikdienas apbēdinām Svēto Garu ar savu remdeno reliģiju, ar dzīvi,
kas nav ne auksta, ne karsta. Kristus saka: „Kaut jel tu būtu auksts vai
karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu
no Savas mutes” (Atkl. 3:15, 16).
Ak, kā Kristus tiktu paaugstināts un pagodināts neticīgo pasaules
cilvēku priekšā, ja Viņa sekotāji būtu tādi, par kādiem viņi sevi sauc –
īsti kristieši, kurus Kristus mīlestība spiež atklāt Viņu šīs elkus
pielūdzošās pasaules priekšā, parādot lielo starpību starp tiem, kas
kalpo Dievam un tiem, kas Viņam nekalpo… Mums jāstāsta citiem par
Kristus mīlestību, un lai to spētu, mums no piedzīvojumiem jāzina, ko
nozīmē glabāt šo mīlestību savā sirdī. Visi atrastu daudz iespēju
darbam, ja viņi izmantotu tiem piešķirtās izdevības. – Vēstule 35. 1903.
g. 25. febr., māsai L.M. Holai (Hall), kristīgai līdzstrādniecei un
ilggadīgai Betlkrīkas sanatorijas saimniecības pārzinei.
[65]