„Es tad pieminu Kunga darbus, es tad tiešām dziļi savā sirdī pieminu
Tavus brīnumdarbus kopš senseniem laikiem. Es tad ilgi pārdomāju Tavus
darbus, es apsveru sevi un paužu savās dziesmās visu, ko Tu dari” Psalmi
77:12-13.
Mūs gaida lielas bēdas un mūsu ļaudis jāaicina ārā no vienaldzības,
lai tie sagatavotos šai dienai… Tagad mums nav jāatsakās no savas
paļāvības, tā tagad ir kļuvusi par stipru pārliecību, stiprāku kā jebkad
agrāk. Līdz šejienei Dievs mums palīdzējis, un Viņš mums palīdzēs līdz
galam. Raudzīsimies uz varenajiem pīlāriem, kas mums stāsta par to, ko
Dievs darījis mūsu labā, lai mūs iepriecinātu un glābtu no postītāja.
Mums vajadzētu atcerēties ikkatru asaru, ko Kungs noslaucījis no mūsu
vaigiem, ikkatras sāpes, ko Viņš klusinājis, visas novērstās rūpes,
visas izkliedētās bailes, visas apmierinātās vajadzības un visas
dāvinātās žēlastības dāvanas, lai stiprinātu priekšā stāvošajiem
notikumiem, kas mūs sagaida vēl atlikušajā ceļojuma laikā.
Mēs noteikti varam sagaidīt jaunus sarežģījumus un jaunas cīņas
nākotnē, bet kā atskatoties pagātnē, tā lūkojoties nākotnē, mēs varam
sacīt: „Līdz šejienei Kungs mums ir palīdzējis” (1. Sam. 7:12). „Kādas
tavas dienas, tāds būs tavs spēks” (5. Mozus 33:25, angļu tulk.).
Grūtības nepārsniegs mūsu spēkus, kādi tiks doti to panešanai.
Tāpēc ķersimies pie darba, kur vien to atrodam, bez vismazākās
sūdzēšanās, zinot, ka nevar nākt nekas cits, kā vien mūsu spēkiem
atbilstošas grūtības. Mūsu bērni atrodas Dieva rokās. Mūsu ticībai
jāatmostas un jāpieķeras apsolījumiem, un mēs nedrīkstam žēloties un
nedrīkstam skumt, jo ar to mēs apkaunotu Dievu. Mums jāuztur priecīgs un
cerības pilns gara noskaņojums. Mūsu tagadējo mieru nedrīkst traucēt
iedomātas grūtības, jo Dievs nekad neatstās un nepametīs nevienu
dvēseli, kas Viņam uzticas. Dievs ir lielāks par mūsu bailēm. Ja mēs
čakli censtos atcerēties mums veltītos žēlastības darbus, uzskaitot
gadījumus, kur Dievs darbojas mūsu labā, kur Viņš mums ir bijis labāks
par bailēm, kur Viņš iejaucies ar Savu spēku un samulsuma brīžos
parādījis žēlastību, atbalstīdams mūs tad, kad klupām, un
iepriecinādams, kad skumām, tad mēs sapratīsim, ka tā ir neticība, kas
laupa uzticību Dievam un pilda mūs ar raizēm un bailēm. Atcerēsimies
Viņa žēlastības darbus un vienmēr priecāsimies par tiem. Mums ik dienas
jādzīvo noticības… priecājieties iekš Dieva vienmēr. Šodien slavējiet
Dievu par Viņa žēlastību un turpiniet slavēt viņu vienmēr. – Vēstule 11
a. 1884. g. 19. febr., vec. sludinātājam Ūrijam Smitam ar dzīves biedri.
[59]