„Cik liela ir Tava žēlastība, ko Tu glabā tiem, kas Tevi bīstas, ko Tu parādi ļaužu priekšā tiem, kas uz Tevi cerē” Ps. 31:20.
Tagad rakstot es jūtos ļoti pateicīga mūsu Pestītājam par Viņa
mīlošo gādību, ko mēs visi izjūtam. Lasot Dieva Vārdu un pakrītot uz
ceļiem lūgšanā, mani tā saviļņo Dieva laipnība un žēlastība, ka es
nevaru pienest savu lūgšanu bez asarām. Domājot par mana Debesu Tēva
labvēlību un mīlestību, mana sirds jūtas salauzta un maza. Es alkstu un
slāpstu pēc ciešākas un jo ciešākas sadraudzības ar Jēzu šajā dzīvē.
Kristus ir piesists krustā manis dēļ, un vai man vajadzētu žēloties, ja
tieku sista krustā līdz ar Viņu?
Nekad neesmu izjutusi dziļākas ilgas pēc taisnības kā tieši tagad.
Nakts nomoda stundās es lūdzu: „Kungs, māci Saviem ļaudīm kā meklēt un
glābt pazudušās avis”.
Mēs nezinām, kas mūs sagaida, un mūsu vienīgā drošība ir staigāšana
kopā ar Kristu, liekot mūsu rokas Viņa rokā, un no sirds Viņam pilnīgi
uzticoties. Vai viņš nav teicis: „Vajadzētu būt, ka pie Manis meklētu
aizsardzību un ar Mani slēgtu mieru, - jā tiešām, slēgtu ar Mani mieru!”
Jes. 27:5, angļu val. Turēsimies cieši pie Pestītāja. Pazemīgi
staigāsim kopā ar Viņu, piepildīti ar Viņa lēnprātību. Lai paša „es” ir
apslēpts ar Viņu Dievā…
Man sāp sirds, redzot, cik daudzi savu „es” padara par savu elku.
Kristus par viņiem samaksājis pilnu izpirkšanas maksu. Viņam pieder
visas viņu kalpošanas spējas, tomēr viņu sirdīs valda pašmīlība un
vēlēšanās rotāt sevi. Viņi nepiegriež vērību vārdiem: „Kas Man grib nākt
pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un staigā Man
pakaļ” (Marka 8:34).
Starp ļaudīm, kas pēdējā norēķināšanās dienā rūgti pievilsies,
atradīsies daži, kas būs bijuši ārēji dievbijīgi un dzīvojuši šķietami
kristīgu dzīvi. Tomēr paša „es” ieausts visā viņu darbā. Viņi lepojas ar
savu morālo skaidrību, savu iespaidu un savām spējām ieņemt augstākas
vietas par citiem, kā arī ar savām patiesības zināšanām, jo viņi domā,
ka šīs lietas iemantos Kristus uzslavu. Viņi saka: „Kungs, mēs ar Tevi
esam ēduši un dzēruši, un Tu esi mācījis mūsu ielās” (Lūkas 13:26). „Vai
mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā
neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu
darījuši?” (Mat. 7:22). – Vēstule 91. 1904. g. 18. febr., V.C. Vaitam.
[58]