„Tad liels pulks jūdu dabūja zināt, ka Viņš ir tur, un atnāca nevien
Jēzus dēļ, bet arī, lai Lācaru redzētu, ko Viņš bija uzmodinājis no
mirušiem” Jāņa 12:9.
Mielasts Sīmaņa namā saveda kopā daudzus jūdus, jo viņi zināja, ka
tur atradās Kristus. Viņi nāca ne tikai, lai redzētu Jēzu, bet arī
Lācaru, ko Viņš bija uzmodinājis no mirušajiem. Lācara uzmodināšana bija
Kristus brīnumdarbu kronis. Jūdu tautai bija dots pēdējais pārbaudošais
pierādījums. Lācars tika uzmodināts no nāves, lai nodotu liecību par
Kristu.
Daudzi domāja, ka Lācars varēs pastāstīt kaut ko brīnišķīgu. Viņi
jutās pārsteigti, ka viņš tiem neko nestāstīja. Lācaram nebija nekā, ko
stāstīt. Inspirētie raksti šo lietu jau sen bija apgaismojuši: „Mirušie…
vispār nezin vairāk nekā… laiks mīlēt un ienīst… viņiem jau sen pāri”
(Salamans mācītājs 9:5-6).
Bet Lācars varēja nodot brīnišķīgu liecību par Kristus darbu. Viņš
bija dzīvs dievišķā spēka liecinieks. Pārliecinoši un spēcīgi viņš
paziņoja, ka Kristus ir Dieva Dēls, un jautāja ļaudīm, ko tie iegūs,
Viņu nonāvējot.
Par Kristus dievību priesteriem bija doti visu pārspējoši
pierādījumi. Tomēr savās sirdīs viņi nolēma pretoties visai gaismai un
noslēdza sava prāta kambarus, lai tajos neiekļūtu neviens gaismas stars.
Kristum parādītais gods saniknoja rakstu mācītājus un farizejus.
Viņi apspriedās, kā nonāvēt arī Lācaru, jo viņa dēļ daudzi jūdi nogāja
un ticēja Jēzum (Jāņa 12:11). Lācara liecība bija tik skaidra un
pārliecinoša, ka priesteri nevarēja to atspēkot… Tāpēc viņi plānoja
nonāvēt Lācaru… Tie domāja Lācaru novākt slepeni, lai tad arī Kristus
nāve kļūtu atklātībai mazāk zināma. Viņi sprieda, ka mērķis attaisnos
līdzekļus, tomēr Nikodēmu un Jāzepu no Arimatijas savās apspriedēs viņi
nedrīkstēja pielaist, jo tad tiktu atklāti viņu slepkavīgie nodomi.
Pret Lācaru viņi nevarēja izvirzīt nekādu apsūdzību, un tomēr, lai
nevajadzētu pieņemt nenoliedzamo pierādījumu, tie plānoja viņa nāvi. Tā
rīkosies cilvēki, ja tie atšķirsies no Dieva. Ja virsvaldību pār prātu
gūst neticība, tad sirds nocietinās un nekāds spēks vairs nevar to darīt
iejūtīgāku. – Manuskripts 47. 1897. g. 20. maijā, „Jūdass”.
[150]