„Un tagad es jūs uzticu Kungam un Viņa žēlastības vārdam, kas spēj
jūs celt un dot mantojumu līdz ar visiem svētiem” Apustuļu darbi 20:32.
Zināšanas par Kunga ceļu ir pieaugušas un turpinās pieaugt.
Atkrišana un māņticība ietērpj pasauli dumpinieku un pārkāpēju rupjajās
drēbēs. Literatūra un visādi veida sekli izdomājumi tiek izplatīti
līdzīgi rudens lapām, un cilvēku tūkstoši ir tā savaldzināti ar lētiem
antireliģiskiem darbiem, ka nopietnai lasāmvielai viņu prātos vairs
nepaliek vietas. Pret Dieva Vārdu un visu, kas cilvēku varētu pacelt no
viņa zemā stāvokļa, tie izturas vienaldzīgi.
Tomēr patiesība atrodas Dieva Vārdā un visi, kas atbalsta šī laika
patiesību no Dieva, dara darbu dotajam laikam un mūžībai. Kurš Dieva
Vārdu uzņem prātā un sirdī, tie izšķirīgi nostājas par Dievu un Debesu
Visumu. Tie vienotām sirdīm, roku rokā aizstāvēs svēto un šķīsto, kas
izturēs laikmetu pārbaudi. Kurš atbalsta maldus ar vārdiem, rakstiem un
balsi, kā arī ar to cilvēku apspiešanu, kas pievienojušies patiesībai,
tie nostājas pretējā pusē, kopā ar pirmo lielo atkritēju un ļaunajiem
cilvēkiem, kas darbojas kā viņa aģenti. Dieva Vārds ziņo, ka tie kļūs
„aizvien ļaunāki, pievildami un būdami pievilti”. Līdz pat laika galam
cilvēki strādās par labu vienai vai otrai no šīm pretējām pusēm.
Visi mūsu spēki pieder Dievam. Tie pieder Viņam caur radīšanu un
atpestīšanu. Dievs ikkatram piešķir Sava spēka mēru, un Viņš sagaida,
lai ikviens to izlietotu par labu patiesības pusei. Kristietim nedalītā
ieinteresētībā jāstāv Kunga pusē. „Tad nu paliek ticība, cerība un
mīlestība”. Ticība raugās cauri drosmi atņemošām grūtībām un turas pie
neredzamā, pie paša Visvarenā, tāpēc tā neapmulst. Ticība, cerība un
mīlestība ir māsas, un viņu darbs savstarpēji pilnīgi savienojas, lai
mirdzētu pasaules morālās tumsas vidū. Bērniem un jauniešiem jāsniedz
attiecīgi norādījumi; nezinošie, pacietīgi pūloties, jāiepazīstina ar
patiesību. Tā jāpasniedz soli pa solim. – Manuskripts 46. 1897. g. 2.
maijā, „Tava Vārda ienākšana apgaismo”.
[132]