„Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka, vārdi, ko Es jums runāju ir
gars un dzīvība No šī brīža daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs
nestaigāja Viņam līdz. Tad Jēzus sacīja divpadsmitiem: „Vai arī jūs
gribat aiziet?” Sīmanis Pēteris Viņam atbildēja: „Kungs, pie kā mēs
iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši,
ka Tu esi Dieva Svētais” Jāņa 6:63-69.
Paklausīgajiem Dieva Vārds ir dzīvības koks. Tas ir pestīšanas
vārds, pieņemts mūžīgajai dzīvei. Kas paklausa tā mācībām, tie ēd Dieva
Dēla miesu un dzer Viņa asinis. Mūsu mūžīgais liktenis ir atkarīgs no
iespaida, kādu šie vārdi atstāj uz mums. Tajā atrodami nepieciešamie
elementi pilnīga rakstura izveidošanai. Kristietim paredzētas tik ciešas
attiecības ar Dievu, ka viņa dzīvei jāsaistās ar Kristus dzīvi Dieva
mūžīgajā dzīvībā.
Savā brīnišķīgajā lūgšanā Kristus sacīja: „Ne par viņiem vien Es
lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs” (Jāņa 17:20).
Te ietverti visi, kas tic evaņģēlijam. „Lai viņi ir viens, itin kā Tu,
Tēvs, Manī, un Es Tevī, lai arī viņi ir mūsos, lai pasaule tic, ka Tu
Mani esi sūtījis” (21.p.). Mūsu vienotība un savstarpējā mīlestība
apstiprina pasaules priekšā mūsu liecību, ka Dievs sūtījis Savu Dēlu
glābt grēciniekus.
„Un to skaidrību, ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem, lai
viņi ir viens, tāpat, kā mēs esam viens; Es viņos un Tu manī, ka viņi ir
pilnīgi viens, lai pasaule atzīst, ka Tu Mani esi sūtījis un viņus esi
mīlējis tāpat kā Tu Mani esi mīlējis” (22-23. p.). Katru reizi, kad es
lasu šos vārdus, šķiet, ka tie ir par skaistiem, lai būtu patiesi. Tomēr
es pieņemu tos un tiem ticu, un pateicos Dievam par Viņa pilnīgajiem un
bagātajiem apsolījumiem, kas doti ar nosacījumu, ka mums jāaizsniedz
Kristus taisnības standarts…
Dzīvības Vārds ir tas, no kā kristietim jādzīvo. No šī Vārda mums
pastāvīgi jāsaņem pieaugošas patiesības atziņas. No tā mums jāgūst
gaisma, šķīstums, svētums un ticība, kas darbojas mīlestībā un šķīsta
dvēseli. Tas mums dots, lai mēs varētu tikt atpestīti un bezvainīgi
nostādīti dievišķās godības troņa priekšā. Kāda brīnišķa uzvara, ko
cilvēkam guvis Kristus! – Vēstule 60. 1900. g. 21. aprīlī, kādam
jauneklim, kurš E. Vaitai lūdza padomu.
[121]