„Kādas tavas dienas, tāds būs tavs spēks… Mūžīgais Dievs ir tavs
patvērums, un apakšā ir mūžīgās rokas” 5. Mozus 33:25-27; angļu tulk.
Es esmu tik pateicīga savam Debesu Tēvam par svētībām, ko Viņš man
ikdienas piešķir. Apmēram pirms nedēļas es savā rakstīšanas darbā jutos
pilnīgi izsmēlusi savus spēkus. Prāts atsacījās darboties un tas mani
ļoti nomāca. Es gandrīz jau atmetu cerību, ka jebkad varēšu atgūt savus
spēkus. Tad kādā vakarā es ļoti sirsnīgi lūdzu Dievu pēc Viņa stiprinošā
un dziedinošā spēka, lai es atkal atspirgtu, ka spētu uzrakstīt dažas
lietas, ko vajadzētu publicēt. Pēc tam es gāju gulēt. Naktī man likās,
ka es runāju vairākās sanāksmēs par Svētā Gara atspirdzinošo un
dziedinošo spēku. Pustrijos es atmodos. Manas galvas sāpes bija
pazudušas un uz manis dusēja Svētā Gara mierinošais iespaids. No savas
istabas es nokāpu pirmajā stāvā un slavēju Dievu. Tad paņēmu rokās
spalvaskātu un sapratu, ka manas domas ir skaidras un, ka es atkal varu
rakstīt tikpat labi kā līdz šim. Kopš šī piedzīvojuma es jau esmu
uzrakstījusi diezgan daudz. Mūsu Pestītājs ir vislabākais ārsts pasaulē.
Es Viņu slavēju par šo brīnišķīgo svētību, ar kuru Viņš mani šajā
gadījumā bija apveltījis.
Patiesā reliģija ir tāda, kas pastāvīgi domā par Dieva godu un
slavu. Mums svētā godbijībā jācienī mūsu Debesu Tēvs. No Sava asinīm
atpirktā mantojuma Viņš prasa priecīgu paklausību. Ieraugot Viņa lielo
mīlestību, mūsu sirdīs ielīs pateicība un mēs Viņam kalposim ar prieku,
un Viņam uzticēsimies stipri, paļāvīgi un pilnīgi.
Es ilgojos savā dzīves darbā izteikt Kristus prieku. Es ilgojos pēc
Svētā Gara svaidījuma, lai varētu būt par svētību citiem. Mums dots
apsolījums: „Es tiem piešķiršu vienādas sirds domas un vienādu dzīves
ceļu, lai tie Mani bīstas visu savu mūžu sev un pēc tam saviem bērniem
par svētību. Un Es slēgšu ar tiem mūžīgu derību, ka Es nemitēšos tiem
labu darīt un likšu Savu bijību tiem sirdī, lai tie nekad neatkristu no
Manis” (Jer. 32:39-40).
Dievs ir „liels padomā un varens darbos, Tavas acis ir nomodā pār
cilvēku bērnu ceļiem, lai atmaksātu ikvienam pēc viņa gaitas un pēc viņa
darba augļiem” (19.p.). – Vēstule 139. 1904. g. 17. aprīlī, ierindas
draudzes loceklim Ilinoisas savienības komitejā, Robertam Vikerijam
(Vickery).
[117]