„Tāpēc esiet arī jūs gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tanī stundā, kuru jūs nedomājat” Mateja 24:44.
Es ticu, ka mēs atrodamies uz pašām mūžīgās pasaules robežām, un es
cenšos palikt pastāvīgā savienībā ar Dievu. Es augsti vērtēju mūžīgo
dzīvību un nekas mani nedrīkst šķirt no Dieva mīlestības. Man pastāvīgi
jāmācās un jāradinās balstīties uz Kristu, un no Viņa saņemt garīgus
spēkus. Dievs vēlas, lai mēs praktiski iepazītu Kristu, un kļūtu
uzticīgi Dieva liecinieki, stāstot par Kristus žēlastību kā vārdos, tā
darbos, ar savu apzināto un neapzināto iespaidu.
Es baidos, ļoti baidos, ka daudzi, ar Dieva darbu saistītie
jaunieši, nepazīst Pestītāju. Domājot par Dieva darbu kritušā cilvēka
labā, es jūtos ļoti pārsteigta, ka Dievs ņem nožēlojamas, kritušas
būtnes un apbruņo tās ar morālu spēku, ka Viņa žēlastība darbojas
iekšēji, pārveidojot raksturu un darot cilvēkus derīgus mājvietām, kuras
Dievs tiem sagatavo – derīgus Dieva klātbūtnei, derīgus eņģeļu
sabiedrībai un sadraudzībai ar Dievu. Ak, kā mana sirds ilgojas būt
starp tiem, kas staigās ar Jēzu Kristu uz atjaunotās zemes…
Mums ar savas dzīves darbu vajadzētu sagatavoties mūžībai. Mēs
nezinām, cik drīz mūsu dzīves darbs šeit var noslēgties, un cik svarīgi
gūt uzvaru pār mūsu zemisko, grēcīgo dabu, un pielīdzināties Kristum.
Mēs nedrīkstam izšķiest nevienu mirkli. Mums ik dienas jāgatavojas
mūžībai. Dzīves laiks mums dāvāts mūžīgās dzīves priekšrocību iegūšanai.
Dievs mums dāvājis šo pārbaudes laiku, un, ja mēs dzīvojam septiņdesmit
gadus, cik īss tomēr ir šis laiks pestīšanas panākšanai! Un tad
salīdziniet mūsu dzīves laiku ar dzīvi, kas līdzināsies Dieva dzīvei.
Mūsu īsais pārbaudes laiks var izbeigties kuru katru mirkli. Tāpēc cik
čakliem un dedzīgiem mums vajadzētu būt neaptraipītā vārda iegūšanai
priekš mājām uz atjaunotās zemes…
Es visus savus spēkus atdodu darbam, ko Kungs man uzdevis, un ļoti
sargos, lai nekas mani no šī darba nešķirtu… Mums jātiecas būt
savienotiem ar Dievu. Viņa interesēm jābūt mūsu interesēm, Viņa domām un
mērķiem jābūt mūsējiem. Mēs esam iepazinuši Dieva mīlestību uz
grēciniekiem un bezgalīgo upuri, kas pienests bojā ejai nolemto dvēseļu
glābšanai. Tad nu savienosimies ar Kristu šajā lielajā darbā! – Vēstule
82. 1887. g. 18. aprīlī, Edsonam un Emmai Vaitiem.
[118]