„Kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība. Es esmu dzīvības maize. Jūsu tēvi ir
ēduši mannu tuksnesī, bet ir nomiruši. Maize, kas no Debesīm nāk, ir
tāda, ka tas, kas no viņas ēd, nemirst. Es esmu dzīvā maize, kas nākusi
no Debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko Es
došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību” Jāņa 6:47-51.
Atskan jautājums: Kas mums jādara, lai strādātu Dieva darbu? Kas
mums jādara, lai iemantotu Debesis? Šis svarīgais jautājums atbildēts
visiem, kas vien vēlas to zināt: „Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat Tam,
ko Viņš sūtījis” (Jāņa 6:29). „Jo Dieva maize ir tā, kas nāk no Debesīm
un pasaulei dod dzīvību” (33.p.). „Es esmu dzīvības maize. Kas pie Manis
nāk, tas nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam” (35.p.).
Kristus viņiem lika saprast, ka cilvēkam, lai izprastu šīs lietas,
jātiek pamācītam no Dieva. Šī iemesla dēļ draudzei šodien ir tik seklas
Rakstu zināšanas. Sludinātāji sniedz tikai daļu no Dieva Vārda, un
atsakās īstenot dzīvē pat tik, cik viņi māca. Tas noved pie Dieva Vārda
un mācības nepareizas izpratnes, rada maldus un nepareizus Rakstu
skaidrojumus…
Cilvēks mūs var pamācīt skaidri ieraudzīt patiesību, bet vienīgi
Dievs var pamācīt sirdi pieņemt patiesību glābjošā veidā, tas ir, uzņemt
mūžīgās dzīvības Vārdu labā un godīgā sirdī. Kungs pacietīgi gaida, lai
pamācītu ikkatru lēnprātīgu dvēseli, kas vēlas tikt pamācīta. Kļūda nav
pie labprātīgā Pamācītāja, vislielākā Skolotāja, kādu pasaule jebkad
pazinusi, bet vainīgi ir skolēni, kas turas paši pie savām domām un
saviem uzskatiem, un negrib atteikties no cilvēku teorijām, lai pazemīgi
ietu pie Dieva un ļauties no Viņa mācīties. Viņi negrib atļaut savu
apziņu un sirdi izglītot, disciplinēt un sagatavot – apstrādāt, kā
lauksaimnieks apstrādā tīrumu, un kā arhitekts veido celtni…
Ikvienam jātiek apstrādātam un veidotam pēc dievišķās līdzības.
Kristus jums, mani mīļie, jaunie un vecie draugi, saka mūžīgo patiesību:
„Ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums
dzīvības nav sevī” (53.p.).
Ja jūs nepieņemsiet Kristus vārdus par savu vistuvāko padomdevēju,
tad jūsos neatklāsies ne Viņa gudrība, ne Viņa garīgā dzīvība. – Vēstule
88. 1900. g. 13., aprīlī, Eivondeilas adventistu skolas vadītājiem un
skolotājiem.
[113]