Nereti cilvēku, pat Dieva kalpu, prāti ir tik aptumšoti ar cilvēciskām domām, tradīcijām un maldu mācībām, ka tie tikai daļēji spēj aptvert lielās Viņa Vārdā atklātās patiesības. Tā tas bija ar Kristus mācekļiem pat tad, kad Pestītājs bija ar tiem kopā kā cilvēks. Mācekļu prāti bija piesātināti ar izplatīto uzskatu par Mesiju kā laicīgu valdnieku, kuram vajadzēja pacelt Israēlu vispasaules impērijas tronī, tādēļ tie nespēja saprast Viņa vārdu nozīmi, kad Viņš paredzēja savas ciešanas un nāvi. (..)
No pašas dzimšanas mācekļu sirdis bija tiekušās uz laicīgas impērijas slavas gaidām, un tas aptumšoja viņu izpratni. (..)
Mācekļu pieredzei, sludinot "Valstības Evaņģēliju" Kristus Pirmās atnākšanas laikā, radās paralēle to pieredzē, kas sludināja vēsti par Viņa Otro atnākšanu. (..)
Tāpat kā pirmie mācekļi, Viljams Millers un viņa biedri paši pilnībā neaptvēra savas vēsts nozīmi. Kristietībā dziļi iesakņojušies maldi viņiem neļāva pareizi izprast kādu būtisku pravietojuma aspektu. Viņi gan sludināja vēsti, kuru Kungs viņiem bija uzticējis nest pasaulei, bet, pārprotat tās nozīmi, piedzīvoja vilšanos.
Šiem ticīgajiem, tāpat kā pirmajiem mācekļiem, tas, kas viņiem pārbaudes stundā likās tumšs, vēlāk noskaidrojās. Ja viņi redzētu "Kunga galamērķi", tad zinātu, ka, lai gan viņu neizpratne izraisīja pārbaudījumu, Viņa mīlestības nodoms vienmēr piepildījās. Viņi iegūtu svētīgu pieredzi un pārliecinātos, ka "Viņš ir žēlsirdīgs un apžēlotājs", ka visi Viņa ceļi "ir žēlastība un taisnība tiem, kas tur Viņa derību un Viņa liecību".