Godības Ķēniņš zemu noliecās, lai kļūtu par cilvēku, un eņģeļi, Viņa diženuma liecinieki Debesu galmā, kur Viņu pielūdza visi Debesu pulki, tagad bija sarūgtināti, ieraugot savu dievišķo Pavēlnieku tik dziļi pazemotu.
Jūdi ar saviem ļaunajiem darbiem bija tik ļoti attālinājušies no Dieva, ka eņģeļi nevarēja viņiem sniegt labo vēsti par Bērna Pestītāja ierašanos. Dievs izraudzīja gudros no Austrumu zemes, lai tie izpildītu Viņa gribu. (..)
Šie gudrie vīri redzēja Debesis, apgaismotas ar spožumu, kas apņēma Debesu vēstnešu pulku, kad tie pazemīgajiem ganiem pasludināja Kristus atnākšanu. (..)
Šis spožums bija liesmojošu eņģeļu kopas atblāzma, kas izskatījās kā spoža zvaigzne. Lielā, agrāk neredzētā un neparasti spožā zvaigzne, kas mirgoja pie debesjuma kā īpaša zīme, saistīja viņu uzmanību. (..) Gudrie vīri devās turp, kurp zvaigzne viņus it kā vadīja. Kad viņi nonāca Jeruzalemes tuvumā, zvaigzne iegrima tumsā un vairs ceļu nerādīja. Viņi sprieda, ka jūdiem vajadzētu zināt par lielo notikumu – Mesijas ierašanos –, un, nonākuši Jeruzalemes apkaimē, sāka apvaicāties.
Gudros vīrus pārsteidz tas, ka nevienam nav īpašas intereses par Mesijas ierašanos. (..) Viņi brīnās, ka jūdi nav nedz ieinteresēti, nedz arī priecīgi par lielo notikumu – Kristus atnākšanu.
Mūsdienu baznīcas cenšas paplašināties visas pasaules mērogā, tomēr tāpat negrib redzēt pravietojumu gaismu un pieņemt laika zīmes, kas apliecina Kristus drīzo nākšanu, kā jūdi Viņa Pirmās atnākšanas laikā. Viņi gaidīja Mesijas laicīgu un veiksmīgu valdīšanu Jeruzalemē. Mūsu laika viltus kristieši gaida savu draudžu laicīgu labklājību, visas pasaules atgriešanos un laicīgas tūkstošgadu valstības priekus.