Kunga Otrā atnākšana visos laikmetos ir bijusi Viņa patieso sekotāju cerība. Pestītāja atvadu apsolījums, ka Viņš atgriezīsies un kas tika sniegts Eļļas kalnā, darīja gaišu Viņa mācekļu nākotni, pildot to sirdis ar prieku un cerību, kuru nespēja nodzēst un aizmiglot ne skumjas, ne pārbaudījumi. Ciešanu un vajāšanu laikā "lielā Dieva un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus atspīdēšana" bija viņu "svētlaimīgā cerība". Kad Tesalonikas kristieši noskuma, šķiroties no saviem aizmigušajiem piederīgajiem, kas bija cerējuši piedzīvot Kunga atnākšanu, viņu skolotājs Pāvils norādīja uz augšāmcelšanos, kas notiks, Pestītājam atgriežoties. Tad celsies mirušie Kristū un kopā ar dzīvajiem tiks paņemti Kungam pretī padebešos. "Tā," viņš teica, "mēs būsim kopā ar to Kungu vienmēr. Ieprieciniet cits citu ar šiem vārdiem!" (1. Tēs. 4:16-18)
No pazemes cietumiem, no sārtiem un ešafotiem, kur svētie un mocekļi liecināja par patiesību, cauri gadsimtiem skan viņu ticības un cerību pilnie vārdi. "Pārliecināti par Viņa augšāmcelšanos, tātad ari par savu augšāmcelšanos Viņa nākšanas dienā, šie kristieši nicināja nāvi un pacēlās tai pāri," sacīja viens no tiem. Viņi bija gatavi doties kapā, lai varētu uzcelties brīvi. Viņi gaidīja Kunga nākšanu debesu padebešos sava Tēva godībā, lai uzceltu taisno valstību. Tādu pašu ticību loloja valdieši. Viklifs raudzījās uz Pestītāja atnākšanu kā uz draudzes cerību.
Klinšainajā Patmos salā mīļotais māceklis dzird apsolījumu: "Tiešām, Es nāku drīz," un viņa ilgu pilnā atbilde atbalso draudzes lūgšanu visā tās svešniecības ceļā: "Tiešām, nāc, Kungs Jēzu." (Atkl. 22:20)