Visa mūsu ģimene interesējās par Jēzus drīzās nākšanas mācību. Mans tēvs ilgi bija uzskatīts par tās metodistu draudzes pīlāru, kur viņš dzīvoja un visa ģimene bija tās darbīgi locekļi. Bet mēs neslēpām mūsu jauno pārliecību, lai gan nepiemērotos gadījumos to citiem neuzspiedām. [41] Tomēr metodistu sludinātājs mūs īpaši apmeklēja un izmantoja izdevības, lai pateiktu, ka mūsu ticība un metodisms nesaskan. Viņš mums nejautāja, kāpēc mēs tā ticam un arī neatsaucās uz Bībeli, lai pārliecinātu mūs par mūsu maldiem. Viņš konstatēja, ka mēs esam pieņēmuši jaunus un svešus ieskatus, ko metodistu draudze nevar pieņemt.
Mans tēvs atbildēja, ka viņš būšot kļūdījies, nosaucot par jaunu un svešu mācību to, ko Kristus pats mācīja saviem mācekļiem, sludinot par savu otro nākšanu. Viņš ir sacījis: “Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeju jums vietu sataisīt. Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs.”. (Jāņa 14:2,3) Un, kad Viņš mācekļu acu priekšā bija uzņemts debesīs un padebesis to paņēma no viņa skatiem, kad Viņa uzticīgie sekotāji stāvēja, skatoties pēc sava izzūdošā Kunga, ”tad pie tiem divi vīri baltās drēbēs stāvēja tie arī sacīja: “Jūs, Galileju vīri, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesi! Šis Jēzus, kas ir uzņemts no jums uz Debesīm, tā nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši uz Debesīm uzkāpjam.”. (Ap.d. 1:10,11*)
Mans tēvs, degdams par šo lietu sacīja – “Pāvils inspirēts rakstīja vēstuli, lai iedrošinātu savus brāļus Tesalonikā, sacīdams: “Un jums, kas topat apbēdināti, dot atvieglošanu līdz ar mums, kad Tas Kungs Jēzus parādīsies no Debesīm ar sava spēka eņģeļiem ar uguns liesmām sodīt tos, kas Dievu nepazīst un kas ir nepaklausīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus evaņģēliumam. Tie paši par sodību cietīs mūžīgu samaitāšanu no Tā Kunga vaiga un Viņa spēka godības, kad Viņš nāks viņā dienā, lai taptu pagodināts iekš saviem svētiem un apbrīnots iekš visiem tiem, kas ticējuši.”. (2. Tes. 1:7–10*) “Jo to mēs jums sakām caur Kunga Vārdu, ka mēs, kas dzīvojam un atliekam uz Tā Kunga atnākšanu, tiem aizmigušiem nenāksim priekšā. Jo pats Tas Kungs nāks zemē no Debesīm ar kliegšanu, ar liela eņģeļa balsi un ar Dieva bazūni un tie iekš Kristus mirušie papriekš uzcelsies; pēc tam [42] mēs, kas dzīvojam un esam atlikuši, līdz ar tiem iekš padebešiem tapsim aizrauti tam Kungam pretī gaisā un tā mēs būsim arvien pie Tā Kunga. Tad nu iepriecinājāties savā starpā ar šiem vārdiem.”. (1.Tes. 4:15–18*)
Mans tēvs tālāk teica: “Šī ir augsta autoritāte mūsu ticībai. Jēzus un Viņa apustuļi ar prieku un triumfu kavējās pie otrās nākšanas notikuma un svētie eņģeļi pasludināja, ka Kristus, kas uzkāpis Debesīs, nāks atkal. Iznāk, ka mūsu pārkāpums pret metodistu draudzi ir ticība Jēzus un Viņa mācekļu vārdiem. Tā ir ļoti veca mācība un nenes nekādas ķecerības iezīmes.”.
Sludinātājs nemēģināja izskaidrot šīs vienkāršās Rakstu vietas, lai pierādītu mūsu maldus, bet atvainojās, aizbildinoties ar laika trūkumu. Viņš mums ieteica mierīgi aiziet no draudzes un izvairīties no atklātas lietas caurskatīšanas. Mēs zinājām, kā draudzē līdzīgas lietas dēļ bija izturējušies pret citiem mūsu brāļiem un mēs negribējām, ka kāds domātu, ka mēs kaunamies atzīt savu ticību vai nespējam pamatot to Rakstos. Tā mani vecāki neatlaidīgi prasīja, ka tie jāiepazīstina ar sludinātāja prasības iemesliem.
Vienīgā atbilde uz to bija izvairīgs paskaidrojums, ka mēs dzīvojām pret draudzes likumiem un ka labākais ceļš būtu labprātīgi no tās aiziet, lai izbēgtu no tiesāšanās. Mēs atbildējām, ka dodam priekšroku kārtējai caurskatei, un prasījām, lai mums atklāj, kādā grēkā mūs apsūdz, jo neapzinājāmies, ka gaidīt un mīlēt Pestītāja parādīšanos varētu būtu nepareizi.
Neilgi pēc tam mums paziņoja, lai ierodamies uz sapulci, ko noturēja draudzes ģērbkambarī. Tur bija tikai nedaudzi cilvēki. Mana tēva un viņa ģimenes ietekme bija tāda, ka mūsu pretinieki nevēlējās mūsu lietu izskatīt lielākā sapulcē. Vienīgā apsūdzība bija, ka mēs dzīvojam pret viņu likumiem. Uz mūsu jautājumu, kādus likumus mēs esam pārkāpuši, pēc mazas vilcināšanās norādīja, ka mēs esam apmeklējuši citas sapulces un neesam regulāri sastapušies ar savu klasi. Mēs paskaidrojām, [43] ka daļa ģimenes kādu laiku uzturējusies laukos, ka neviens, kas palicis pilsētā, nav trūcis klases sapulcē vairāk kā dažas nedēļas un ka viņi jutušies morāli spiesti nepiedalīties, tāpēc ka viņu nestās liecības uzklausīja ar redzamu nepatiku. Mēs arī atgādinājām viņiem, ka uz zināmām personām, kas jau gadu un vairāk nav apmeklējušas klases sapulces, tomēr skatījās labi.
Tika jautāts, vai mēs nožēlosim, ka esam šķīrušies no viņu likumiem un vai esam ar mieru turpmāk ar tiem saskaņoties. Mēs atbildējām, ka neiedrošināsimies nodot savu ticību vai aizliegt Dieva svētās patiesības, ka nevaram atteikties no cerības uz drīzo Pestītāja atnākšanu, ka mums jāturpina Kungu pielūgt veidā, ko viņi sauc par ķecerību. Mans tēvs aizstāvoties saņēma Dieva svētības, un mēs visi atstājām ģērbkambari ar priecīgu garu, laimīgi apziņā par taisnību un Jēzus piekrišanas smaidu.
Nākošajā svētdienā, mīlestības svētku sākumā, vadošais vecākais nolasīja mūsu vārdus, skaitā septiņus, paziņojot, ka mēs no draudzes esam izslēgti. Viņš teica, ka mēs neesam izslēgti nepareizas vai amorālas izturēšanās dēļ, ka mūsu raksturs ir nevainojams un slava apskaužama, bet mēs esam vainīgi, dzīvojot pret metodistu draudzes likumiem. Viņš arī paskaidroja, ka tagad durvis ir atvērtas un ka tāpat rīkosies ar visiem, kas līdzīgi pārkāps likumus.
Daudzi draudzē gaidīja Pestītāja parādīšanos un šie draudi tika izteikti, lai viņus iebiedētu un pakļautu. Dažos gadījumos šī politika panāca vēlamos rezultātus un Dieva labvēlība tika pārdota par vietu draudzē. Daudzi ticēja, bet neiedrošinājās atzīt savu ticību, lai viņi netiktu izslēgti no draudzes. Bet daži drīz pēc tam to atstāja un pievienojās sabiedrībai, kas gaidīja Pestītāju.
Šinī laikā ārkārtīgi vērtīgi bija pravieša [44]vārdi: “Klausaities Tā Kunga Vārdu, kas bīstaties Viņa Vārdu: “Jūsu brāļi, kas jūs ienīst un jūs atstumj Mana Vārda dēļ, saka: lai Tas Kungs parāda Savu godību, ka mēs redzam jūsu prieku! – Bet viņi paliks kaunā.””. (Jes. 66:5)