1842. gada jūnijā Millers Portlendā noturēja savu lekciju otro kursu. Iespēju apmeklēt šīs lekcijas uzskatīju par lielu priekštiesību, jo biju kļuvusi mazdūšīga un nejutos sagatavota sastapt savu Pestītāju. Šis otrais kurss radīja pilsētā daudz lielāku satraukumu kā pirmais. Vairums draudžu noslēdza Milleram savu baznīcu durvis. Dažādi sprediķotāji daudzās runās pūlējās pierādīt šajās lekcijās fanātiskus maldus, bet norūpējušies klausītāju pūļi apmeklēja šīs sapulces, kamēr daudziem nebija iespējams ieiet namā.
Sapulcējušies bija neparasti mierīgi un uzmanīgi. Millers nesludināja izskaistinātiem vārdiem, ne arī kā orators, bet atklāja skaidras un pārsteidzošas patiesības, atmodinot klausītājus no bezrūpīgas vienaldzības. Viņš savus apgalvojumus un teorijas apstiprināja ar Rakstu pierādījumiem. Pārliecinošs spēks pavadīja viņa vārdus, kas, likās, tos apzīmogoja par patiesiem.
Viņš bija laipns un līdzjūtīgs. Kad visas vietas [22] namā bija pilnas un cilvēki drūzmējās uz paaugstinājuma un ap kanceli, es esmu redzējusi viņu atstājam solu, izejam starp solu rindām, paņemot kādu nespēcīgu vīru vai sievu zem rokas un atrodam tam sēdekli, tad atgriežamies un turpinām runāt. Viņu patiesi un pareizi sauca par Millera tēvu; jo viņš modrīgi rūpējās par tiem, kas nāca viņa dievkalpojumos, bija sirsnīgs, atklāts raksturā un maigu sirdi.
Viņš bija interesants runātājs, un viņa aicinājumi tiklab kristiešiem kā tiem, kas nebija nožēlojuši grēkus, bija atbilstoši un spēcīgi. Dažreiz viņa vadītajās sapulcēs svinīgums kļuva pat sāpīgs. Sirmi vīri un sievas gados trīcošiem soļiem uzmeklēja īpašos lūdzēju sēdekļus. Spēka gados esošie, jaunatne un bērni bija dziļi aizkustināti. Pie lūgšanu altāra vienlaicīgi atskanēja smagas nopūtas, raudas un Dieva slavēšana.
Es ticēju Dieva kalpa svinīgajiem vārdiem, un man sāpēja sirds, kad tos apstrīdēja vai izsmēja. Es bieži apmeklēju sapulces un ticēju, ka Jēzus drīz nāks debesu padebešos, bet visvairāk es baidījos par savu gatavību Viņu sastapt. Es pastāvīgi domāju par sirds svētumu. Pāri visām lietām ilgojos iegūt šo lielo svētību un just, ka Dievs mani pilnīgi pieņēmis.
Starp metodistiem es biju daudz dzirdējusi par svētošanos. Es biju redzējusi personas zaudējam savus fiziskos spēkus stipra gara uzbudinājuma ietekmē un biju dzirdējusi to nosaucam par svētošanās pierādījumu. Bet es nevarēju saprast, kas bija nepieciešams, lai būtu Dievam pilnīgi svētījies. Mani kristīgie draugi man mācīja: “Tici tagad Jēzum! Tici, ka Viņš Tevi tagad pieņem!”. Es to mēģināju darīt, bet atradu, ka neiespējami ticēt, ka esmu saņēmusi svētības, kam, kā man likās, vajadzēja pārņemt visu būtni. Es brīnījos par pašas sirds cietumu [23] nespēt līdzīgi citiem piedzīvot gara sajūsmu. Man likās, ka es atšķiros no tiem un uz mūžību esmu izslēgusi sevi no pilnīga sirds svētuma prieka.
Mani uzskati par taisnošanu un svētošanu bija neskaidri. Tie man tika pasniegti kā pilnīgi atšķirīgi jēdzieni. Tomēr man neizdevās aptvert starpību vai saprast šo jēdzienu nozīmi, un visi sludinātāju paskaidrojumi palielināja manas grūtības. Es nespēju sev satvert svētības un vēlējos uzzināt, vai tās ir atrodamas vienīgi starp metodistiem un vai, apmeklējot adventes sapulces, es neizslēdzu sevi no tā, ko es vēlējos pāri visam – Dieva svētojošo Garu.
Tomēr es ievēroju, ka daži no tiem, kas apliecināja, ka ir svētoti, parādīja sarūgtinātu garu, kad runāja par drīzo Kristus nākšanu. Tas man nelikās esam svētuma izpausme, ko viņi apliecināja. Es nesapratu, kāpēc sludinātāji no kanceles tā pretojas mācībai, ka Kristus otrā atnākšana ir tuvu. Šīs ticības sludināšanai bija sekojusi reforma, un daudzi svētojušies sludinātāji un draudzes locekļi pieņēma šo reformu kā patiesību. Man likās, ka tie, kas sirsnīgi mīlēja Jēzu, būs gatavi pieņemt Viņa nākšanas vēsti un priecāsies, ka tā ir tuvu.
Es jutu, ka varētu pretendēt vienīgi uz to, ko viņi sauca par taisnošanu. Dieva Vārdā es lasīju, ka bez svētuma neviens Dievu neredzēs. Tātad bija kāds augstāks ieguvums, ko man vajadzēja sasniegt, pirms varēju būt droša par mūžīgo dzīvību. Es nepārtraukti pētīju šo jautājumu, jo ticēju, ka Jēzus drīz nāks, un baidījos, ka Viņš mani atradīs, nesagatavotu sastapt Viņu. Pazudināšanas vārdi skanēja manās ausīs dienu un nakti, un mans pastāvīgais sauciens uz Dievu bija: “Ko man darīt, lai tiktu glābta?”.
Kā es sapratu Dieva taisnību, tad tā aizēnoja Viņa žēlsirdību un [24] mīlestību. Biju mācīta ticēt mūžīgi degošai ellei, un mani vienmēr biedēja domas, ka mani grēki ir par lieliem, lai tos varētu piedot, un ka manai cerībai uz mūžību jāpazūd. Drausmīgi apraksti, ko es biju dzirdējusi par pazudušajām dvēselēm, dziļi iespiedās prātā. Sludinātāji no kanceles ļoti dzīvi attēloja pazudušo stāvokli. Viņi mācīja, ka Dievs nodomājis glābt tikai svētotos. Dieva acs ir vienmēr pār mums. Katrs grēks ir atzīmēts un tiks taisnīgi sodīts. Dievs pats ved grāmatas ar bezgalīgas gudrības noteiktību, un katrs darītais grēks ir uzticīgi atzīmēts pret mums.
Sātans pēc sludinātāju attēlojuma kāri sagrābj savu upuri un nes uz visdrūmākajiem moku dziļumiem. Tur viņš gavilē par mūsu ciešanām mūžīgi degošās elles šausmās. Tūkstošus un atkal tūkstošus spīdzināšanas gadu ugunīgie viļņi velsies pāri virspusē esošajiem upuriem, kas sāpēs kliegs: “Cik ilgi, ak, Kungs, cik ilgi?”. Un tad atskanēs atbilde: “Visu mūžību.”. Atkal kausējoši viļņi aprīs pazudušos, nesot viņus lejā nekad neizdziestošās uguns jūras dziļumos!
Klausoties šo briesmīgos attēlojumus, es to visu tik dzīvi redzēju savu acu priekšā, ka nosvīdu un bija grūti apspiest baiļu kliedzienus, jo man likās, ka es jau sajūtu pazudušo mokas. Tad sludinātājs pakavējās pie dzīves nedrošības. Vienā brīdī varam būt te, bet nākošajā brīdī jau ellē, vai vienu brīdi virs zemes un nākošajā jau debesīs. Vai mēs izvēlēsimies uguns ezeru un dēmonu sabiedrību vai Debesu svētlaimi un eņģeļu sabiedrību? Vai mēs visu mūžu klausīsimies vaimanas un zudušo dvēseļu lāstus, vai dziedāsim dziesmas Jēzus troņa priekšā?
Mūsu Debesu Tēvu attēloja kā tirānu, kas priecājas par pazudušo ciešanām, un nevis kā maigu, līdzjūtīgu grēcinieku Draugu, kas [25] Savus radījums mīl ar tādu mīlestību, kas sniedzas pāri visai saprašanai, un vēlas viņus glābt Savai valstībai.
Es biju ļoti jūtīga. Es baidījos sagādāt sāpes kādai dzīvai radībai. Kad es redzēju kādu slikti izturamies pret dzīvniekiem, mana sirds par viņiem sāpēja. Varbūt ciešanas mani satrauca sevišķi tāpēc, ka es pati biju neapdomīgas nežēlastības upuris, kuras rezultātā gūtais ievainojums aptumšoja manu bērnību. Bet iedomājoties, ka Dievs priecājas par savu radījumu mocīšanu, kas radīti pēc Viņa līdzībās, likās, kā tumša siena, kas mani šķīra no Viņa. Kad es pārdomāju, ka Universa Radītājs iemetīs ļaunos ellē, lai viņi tur deg bezgalīgi uz mūžīgiem laikiem, manai sirdij pamirt bailēs, un es šaubījos, vai tik nežēlīgai un tirāniskai būtnei jebkad labpatiks glābt mani no grēka posta.
Es domāju, ka man būs pazudināto grēcinieku liktenis – mūžīgi ciest elles liesmās, tikpat ilgi, cik pastāvēs Dievs. Šis iespaids manī padziļinājās, līdz es baidījos zaudēt saprātu. Es mēdzu skatīties uz mēmajiem zvēriem ar skaudību, tāpēc ka viņiem nebija dvēseles, ko sodītu pēc nāves. Daudzreiz modās vēlēšanās, kaut es nekad nebūtu dzimusi.
Pilnīga tumsa klājās pār mani un likās, ka nav ceļa ārā no ēnām. Ja patiesība būtu man attēlotā tā, kā es tagad to saprotu, man tiktu aiztaupīts daudz izmisuma un bēdu. Ja vairāk būtu runāts par Dieva mīlestību un mazāk par Viņa bargo taisnību, tad Viņa rakstura skaistums un godība iedvestu manī dziļu un nopietnu mīlestību uz manu Radītāju.
Kopš tā laika es domāju, ka daudzus psihiatrisko slimnīcu iemītniekus tur noveduši manējiem līdzīgi piedzīvojumi. Viņu apziņu skāra grēka apziņa un viņu trīcošā ticība neiedrošinājās pieķerties apsolītajai Dieva piedošanai. Viņi klausījās vispārpieņemtajos elles aprakstos, kamēr likās, ka tie sastindzina asinis vēnās un [26] sakarsē iespaidu uz atmiņu plāksnēm. Esot nomodā vai guļot drausmīgā aina bija vienmēr viņu priekšā, kamēr realitāte pazuda viņu iztēlē un viņi redzēja vienīgi dūmu griešanos no neticamās elles un dzirdēja vienīgi notiesāto kliedzienus. Viņi zaudēja saprātu, un smadzenes pildīja šausmīga sapņa mežonīgā fantāzija. Tie, kas māca par mūžīgu elli, darītu labi, ja rūpīgāk pētītu autoritatīvo Avotu.
Es nekad nebiju atklāti lūgusi un lūgšanu sapulcē biju izteikusi tikai dažus kautrus vārdus. Tagad man radās pārliecība, ka man jāmeklē Dievs lūgšanā mūsu mazajās kopējās sapulcēs. Nebiju iedrošinājusies to darīt, baidoties, ka samulsīšu un nespēšu izteikt savas domas. Bet šo pienākumu izjutu tik spēcīgi, ka mēģinot lūgt vienatnē, likās, ka izsmeju Dievu, tāpēc ka nepaklausu Viņa gribai. Izmisums mani pārvarēja, un trīs garas nedēļas neviens gaismas stars neiespiedās tumsā, kas mani apņēma.
Manas garīgās ciešanas bija milzīgas. Dažreiz visu nakti es neiedrošinājos aizvērt acis, bet gaidīju, kamēr mana dvīņumāsa bija cieši aizmigusi, tad klusu atstāju gultu, nometos ceļos uz grīdas, klusi lūgdama ar mēmām mokām, kas nav aprakstāmas. Mūžīgi degošās elles šausmas bija vienmēr manā priekšā. Es zināju, ka man nav iespējams ilgi dzīvot šādā stāvoklī, bet baidījos arī mirt un saņemt grēcinieku briesmīgo likteni. Ar kādu skaudību es uzlūkoju tos, kuri saprata, ka Dievs viņus ir pieņēmis! Cik dārga likās kristieša cerība manai nomocītai dvēselei!
Es bieži paliku noliekusies lūgšanā gandrīz visu nakti, smagi nopūzdamās un trīcēdama neaprakstāmās bailēs un bezcerībā. Kungs, apžēlojies! – tāds bija mans lūgums, un līdzīgi nabaga muitniekam es neiedrošinājos pacelt savas acis, bet noliecu seju pret grīdu. Es novājēju un zaudēju spēkus, tomēr paturēju savas ciešanas un izmisumu sevī. [27]
Šinī bezcerības stāvoklī es redzēju sapni, kas mani dziļi ietekmēja. Es sapnī redzēju dievnamu, kur pulcējās daudz cilvēku. Vienīgi tie, kas patvērās šinī dievnamā, tikšot izglābti, kad noslēgsies laiks. Visi, kas palika ārā, uz mūžību pazudīšot. Lielais daudzums, kas gāja pa saviem dažādajiem ceļiem, zoboja un izsmēja tos, kas gāja dievnamā un teica viņiem, ka šis glābšanas plāns ir viltīga krāpšana, ka patiesībā briesmu nav, no kurām būtu jābēg. Viņi pat atturēja dažus, lai neļautu steigties dievnamā.