Mana tēva ģimene vēl laiku pa laikam apmeklēja metodistu draudzi un arī privātās mājās noturētās grupu sapulces. Kādu vakaru mans brālis Roberts un es aizgājām uz grupas sapulci. Tur bija klāt arī vadošais vecākais. Kad nāca brāļa kārta, viņš ļoti pazemīgi, tomēr skaidri runāja par nepieciešamību būt pilnīgi gatavam sastapt Pestītāju, kad viņš nāks Debesu padebešos ar lielu spēku un godību. Kamēr brālis runāja, Debesu gaisma mirdzēja uz viņa parasti bālās sejas. Likās, ka viņš garā aiznests pāri klātesošajiem un runā it kā Jēzus klātbūtnē. Kad mani aicināja runāt, es piecēlos brīva garā, ar mīlestību un mieru sirdī. Es stāstīju savu lielo ciešanu stāstu, zem grēka apziņas, kā es beidzot saņēmu ilgi meklētās svētības un pilnīgu saskaņu ar Dieva gribu. Es izteicu savu prieku, ka drīz nāks mans Pestītājs, lai pārvestu Savus bērnus mājās.
Savā vientiesībā es sagaidīju, ka mani metodistu brāļi un māsas sapratīs manas jūtas un priecāsies ar mani, bet biju vīlusies. Dažas māsas smagi nopūtās un trokšņaini bīdīja savus krēslus, pagriezdamas man muguru. Es [36] nevarēju iedomāties, kas būtu sacīts, kas viņas apvainotu un runāju ļoti īsi, sajuzdama viņas neatzinības ledaino ietekmi. Kad beidzu runāt, vecākais Brauns man jautāja, vai gara un derīga dzīve, lai darītu citiem labu, nebūtu daudz patīkamāka par Jēzus drīzu atnākšanu, lai iznīcinātu nabaga grēciniekus. Es atbildēju, ka es ilgojos pēc Jēzus nākšanas, jo tad grēkam būs gals un mēs priecāsimies par svētumu mūžīgi bez sātana, kas mūs kārdina un maldina.
Tad viņš jautāja, vai es labāk negribētu mierīgi nomirt savā gultā, nekā ciest sāpes, dzīvai pārejot no mirstības nemirstībā. Atbildēju, ka vēlos, lai Jēzus nāk un pieņem savus bērnus, ka esmu labprātīga mirt vai dzīvot, kā Dievs vēlas un varētu viegli izturēt visas sāpes, kas kādu acumirkli būtu jāpanes; ka vēlos, lai laika riteņi grieztos ātri un nestu gaidīto dienu, kad šīs zemības miesas tiks pārvērstas un veidotas līdzīgas Kristus godības miesai. Es arī paskaidroju – ka, ja es dzīvoju ļoti tuvu Kungam, tad man arī visnopietnāk jāilgojas pēc viņa parādīšanās. Šie vārdi kā likās, dažiem klātesošajiem ļoti nepatika.
Kad vadošais vecākais uzrunāja citus, viņš izteica lielu prieku, ka var gaidīt tūkstošgadu laikmetu, kad zemi piepildīs Kunga atzīšana, kā ūdens pārklāj jūru. Viņš ilgojoties redzēt šo apsolīto godības pilno laiku. Kad sapulce noslēdzās, es jutu, ka tie, kas agrāk bija laipni un draudzīgi, tagad pret mani izturējās manāmi vēsi. Brālis un es atgriezāmies mājās bēdīgi, ka mūsu brāļi bija mūs tā pārpratuši un ka Jēzus drīzā nākšana pamodināja viņu krūtīs tādu rūgtumu. Tomēr mēs bijām pateicīgi, ka varējām atšķirt dārgo gaismu un priecāties, gaidot Kunga nākšanu.
Neilgi pēc tam mēs atkal apmeklējām klases sapulci. [37] Mēs meklējm izdevību, lai runātu par Dieva dārgo mīlestību, kas bija atdzīvinājusi mūsu dvēseles. Sevišķi es gribēju stāstīt par Kunga laipnību un žēlastību pret mani. Manī bija notikusi tik liela pārmaiņa, ka tas likās mans pienākums izlietot katru izdevību, lai apliecinātu sava Pestītāja mīlestību.
Kad pienāca mana kārta runāt, stāstīju par Jēzus mīlestību, ko esmu baudījusi un par savu personīgo cerību drīz sastapt savu Pestītāju. Ticība, ka Kristus nākšana ir tuvu, bija satraukusi manu dvēseli daudz nopietnāk meklēt pēc Dieva Gara svētošanas. Te klases vadītājs pārtrauca mani, sacīdams: “Māsa, tu saņēmi svētošanu caur metodismu, ne caur maldīgu teoriju.”. Jutos spiesta apliecināt patiesību, ka tas nebija caur metodismu, bet ka mana sirds, bija saņēmusi šo jauno svētību no aizkustinošām patiesībām par Jēzus personīgo parādīšanos. Tajās es biju atradusi mieru, prieku un pilnīgu mīlestību. Tā mana pēdējā liecība – ko es teicu metodistu brāļu klasē noslēdzās.
Tad lēni un mierīgi, bet skaidri un saviļņojoši runāja Roberts, tā ka daži raudāja un bija ļoti aizkustināti, bet citi klepoja nepiekrizdami un likās, jutās neērti. Atstājot klases telpu, mēs atkal runājām par savu ticību un brīnījāmies, ka mūsu kristīgajiem brāļiem un māsām tik ļoti nepatika vārdi par Kristus nākšanu. Mēs domājām, ka ja viņi tiešām mīl Jēzu, kā viņiem būtu jāmīl, tad dzirdot par Viņa otro atnākšanu, viņi nekļūtu īgni, bet tieši otrādi – ar prieku apsveiktu šīs vēstis.
Mēs bijām pārliecināti, ka klases sapulci mums turpmāk apmeklēt nevajag. Kristus godības pilnās parādīšanās cerība pildīja mūsu sirdis un pieceļoties runāt, mēs par to turpinātu liecināt. Tas, likās iededzinātu klātesošo dusmas pret diviem pazemīgiem bērniem, kas, neskatoties uz pretestību, iedrošinājās runāt par ticību, kas pildīja viņu sirdis ar [38] mieru un laimi. Bija skaidrs, ka klases sanāksmēs mums nebūs brīvības, jo mūsu liecība izsauca brāļu un māsu, kurus mēs bijām cienījuši un mīlējuši, nicinošus smīnus, izsmieklu un dzēlīgas piezīmes, kas sasniedza mūsu sirdi sapulces beigās.
Adventisti šajā laikā noturēja sapulces Bēthovena zālē. Tēvs ar ģimeni tās apmeklēja diezgan regulāri. Domāja, ka otrās adventes periods būs 1843. gadā. Laiks likās tik īss, kurā jāglābj dvēseles, ka es nolēmu darīt visu, kas bija manos spēkos, lai vadītu grēcinieku patiesības gaismā. Bet tik jaunai un ar tik vāju veselību man likās neiespējami daudz padarīt lielajā darbā.
Man mājās bija divas māsas – Zāra, kura bija dažus gadus vecāka un mana dvīņumāsa Elizabete. Savā starpā aprunājām šo jautājumu un nolēmām, ko varējām nopelnīt un tad izdot, pērkot grāmatas un traktātus, lai tos izdalītu par brīvu. Tas bija labākais, ko mēs varējām darīt un mēs priecīgi darījām šo mazumu. Es varēju nopelnīt tikai 25 centus dienā, bet mans apģērbs bija vienkāršs, nekas nebija izdots nevajadzīgiem izrotājumiem, jo tukša ārišķība manās acīs šķita grēcīga. Tā man vienmēr krājumā bija nedaudz naudas, ar ko pirkt piemērotas grāmatas, kuras nodevām piedzīvojušu cilvēku rokās, lai viņi tās izplatītu.
Katra šī iespiestā lappuse likās dārga manās acīs, jo tā bija kā gaismas vēstnesis pasaulei, aicinādams cilvēkus sagatavoties lielajam notikumam, kas bija tuvu klāt. Dienu pēc dienas, atbalstīta spilveniem, es sēdēju gultā un ar trīcošiem pirkstiem veicu man uzlikto pienākumu. Cik rūpīgi es atliku nopelnītās dārgās sudraba monētas, lai tās izdotu par lasāmvielu, kas apgaismotu un paceltu tos, kuri atradās tumsā. Man nebija kārdinājums izdot nopelnīto savam priekam. Dvēseļu glābšana bija mana prāta nasta un mana sirds sāpēja par tiem, kas glaimoja sev, ka viņi dzīvo (39) drošībā, kamēr pasaulei tika dota brīdinājuma vēsts.
Kādu dienu es noklausījos sarunu starp māti un māsu par kādu sarunu, kuru viņas nesen bija dzirdējušas, ka dvēsele nav nemirstīga. Tika atkārtoti daži sludinātāja pierādošie teksti. Starp tiem, es atceros, mani spēcīgi ietekmēja šie: “Kura dvēsele apgrēkojas, tā nomirs.”. (Ec. 18:4*) “Jo tie dzīvie zin, ka tiem jāmirst, bet tie nomirušie nezin it nenieka, tiem arī vairs nav algas.”. (Sal. māc. 9:5*) “Ko savā laikā darīs redzami Svētais un vienīgais Valdnieks, ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs, kam vienīgam ir nemirstība, kas dzīvo nepieejamā gaismā, kuru neviens cilvēks nav redzējis, nedz arī var redzēt.”. (1.Tim 6:15,16) “Tiem, kas neatlaidīgi dara labu un meklē godu un atzinību Dieva priekšā un to, kas neiznīkst, Viņš dos mūžīgu dzīvošanu.” (Rom. 2:7) “Kāpēc viņiem vajag meklēt to, kas viņiem jau ir?” – sacīja mana māte, citējusi iepriekšējās Rakstu vietas.
Es klausījos šinīs jaunajās idejās ar sasprindzinātu un sāpīgu interesi. Vienatnē jautāju mātei, vai viņa patiesi tic, ka dvēsele ir mirstīga? Viņa atbildēja, ka baidās, ka mēs šajā jautājumā esam maldījušies, tāpat kā dažos citos.
“Bet māt,” – es sacīju, “vai tu patiesi tici, ka dvēsele guļ kapā līdz augšāmcelšanai? Vai tu domā, ka kristietis, kad viņš nomirst, neieiet tūlīt Debesīs, bet grēcinieks ellē?”. Viņa atbildēja: “Bībele nedod mums pierādījumu, ka ir mūžīgi degoša elle. Ja ir tāda vieta, tad tai jābūt pieminētai Svētajā Grāmatā.”. ”Kāpēc māt, tu runā savādi!” – es izsaucos. ”Ja tu tici šai svešajai teorijai, nestāsti nevienam par to, jo es baidos, ka šī pārliecība grēciniekus iedrošinās, tā ka viņi nekad nevēlēsies meklēt Kungu.”
“Ja tā ir veselīga Bībeles patiesība,” – viņa atbildēja, “tad tā nekavēs grēcinieku glābšanos, bet būs dvēseļu mantošanas līdzeklis. Ja Dieva mīlestība nevadīs atkritēju pie paklausības, tad arī mūžīgās elles šausmas nepiespiedīs viņu nožēlot [40] un atgriezties. Bez tam prāta zemāko īpašību – nožēlojamu baiļu izmantošana, nešķiet piemērots ceļš dvēseļu glābšanai Jēzum. Jēzus mīlestība pievelk. Tā pakļaus viscietāko sirdi.”.
Dažus mēnešus pēc šīs sarunas es par šo mācību kaut ko dzirdēju, bet visu šo laiku biju par šo jautājumu daudz domājusi. Kad es dzirdēju to sludinām, es ticēju, ka tā ir patiesība. No tā laika, kopš man atausa gaisma par mirušo miegu, noslēpums, kas bija tinis augšāmcelšanos, zuda un lielais notikums ieguva jaunu un diženu nozīmi. Es bieži tiku samulsusi, cenšoties saskaņot mirušo tūlītēju atalgojumu vai sodu ar neapšaubāmo patiesību par nākošo augšāmcelšanos un tiesu. Ja dvēsele mirstot ieiet mūžīgā laimē vai postā, kāpēc ir vajadzīga vēl nabaga mirstīgās miesas augšāmcelšanās?
Bet šī jaunā un skaistā mācība man atklāja iemeslus, kāpēc inspirētie rakstnieki tik daudz bija kavējušies pie miesas augšāmcelšanās; tāpēc, ka visa būtne gulēja kapā. Es tagad skaidri varēju aptvert mūsu iepriekšējā viedokļa maldus šinī jautājumā. Galīgās tiesas nederīgums, ja mirušo dvēseles jau reiz bija tiesātas un novēlētas savam liktenim, tagad man bija ļoti skaidrs. Es redzēju, ka aplaupīto cerība ir raudzīties uz priekšu, uz godības dienu, kad Dzīvības Devējs salauzīs kapa važas un mirušie taisnie piecelsies, atstājot savus cietuma namus, lai tiktu apģērbti ar godības pilno mūžīgo dzīvību.