Nākošajā dienā pēc tam, kad biju saņēmusi tik lielu svētību, es apmeklēju adventes sapulci. Kad pienāca laiks Kristus sekotājiem runāt Viņa labā, es nevarēju palikt klusu, bet piecēlos un izstāstīju savu piedzīvojumu. Nevienu domu nebiju iepriekš pārdomājusi, ko vajadzētu sacīt, bet vienkāršais stāsts par Jēzus mīlestību plūda pār manām lūpām pilnīgi brīvi un mana sirds bija tik laimīga, ka ir atbrīvota no tumšā izmisuma saitēm, ka neredzēju cilvēkus ap mani, bet jutos viena ar Dievu. Man nemaz nebija grūti izteikt savu mieru un laimi, vienīgi pateicības asaras slāpēja manus vārdus, kad es stāstīju par brīnišķīgo mīlestību, ko Jēzus man parādījis.
Vecākais Stokmanis bija klāt. Viņš nesen mani bija redzējis dziļā izmisumā un ievērojamā pārmaiņa manā ārienē un jūtās, skāra viņa sirdi. Viņš skaļi raudāja, priecādamies ar mani un slavēdams Dievu par Viņa maigās žēlsirdības un mīlošās laipnības pierādījumu. [33]
Neilgi pēc šīs lielās svētības saņemšanas es apmeklēju konferences sapulci kristīgajā draudzē, kur mācītājs bija vecākais Brauns. Mani uzaicināja atstāstīt piedzīvojumu, un es jutos nevien ļoti brīva izteiksmē, bet arī laimīga, stāstot vienkāršo stāstu par Jēzus mīlestību un par prieku būt Dieva pieņemtai. Kad es runāju ar nodevušos sirdi un asarām acīs, mana dvēsele, šķita, tuvojās pateicībā Debesīm. Kunga kausējošais spēks nāca pār sapulcētajiem ļaudīm. Daudzi raudāja un citi slavēja Dievu.
Grēciniekus uzaicināja lūgt, un daudzi atsaucās aicinājumam. Mana sirds bija tik pateicīga Dievam par dotajām svētībām, ka es vēlējos, lai arī citi dalītos šinī svētajā priekā. Es biju ļoti ieinteresēta par tiem, kas varbūt cieš zem Kunga nepatikas un grēka apziņas nastas. Atstāstot piedzīvojumu, jutu, ka neviens nevarēja atspēkot pierādījumus par Dieva piedodošo mīlestību, kas bija radījusi tik brīnišķu pārmaiņu manī. Patiesas atgriešanās īstenība man likās tik skaidra, ka es jutu vēlēšanos palīdzēt saviem jaunajiem draugiem tikt gaismā un katrā izdevībā izlietoju savu ietekmi šim nolūkam.
Es norunāju sapulces ar saviem jaunajiem draugiem, no kuriem daži bija ievērojami vecāki par mani un daži bija precējušies. Kāds skaits no viņiem bija tukši un bezrūpīgi; mans piedzīvojums skanēja viņiem kā tukšs stāsts un viņi nepievērsa uzmanību maniem aicinājumiem. Es nolēmu, ka manas pūles nemitēsies, kamēr šīs dārgās dvēseles, par kurām man bija tik liela interese, atdosies Dievam. Dažas naktis pavadīju nopietnās lūgšanās par tiem, kurus biju uzmeklējusi un savedusi kopā, lai strādātu un lūgtu kopīgi ar viņiem.
Daži no viņiem bija sastapušies ar mums aiz ziņkāres dzirdēt, kas man sakāms. Citi domāja, ka esmu ārkārtīgi satraukusies, īpaši, kad viņi no savas puses neparādīja nekādu interesi. Bet katrā mūsu mazajā [34] sapulcē es turpināju aicināt un lūgt par katru atsevišķi, kamēr katrs bija nodevies Jēzum, atzīdams Viņa piedodošās mīlestības nopelnu.
Nakti pēc nakts sapņos redzēju, ka strādāju dvēseļu glābšanai. Tādās reizēs man rādīja īpašus gadījumus. Tos es pēc tam uzmeklēju un lūdzu ar viņiem. Visas šīs personas nodevās Kungam. Daži no mūsu vairāk formāliem brāļiem baidījās, ka es esmu par centīgu, atgriežot dvēseles, bet laiks man likās tik īss, ka sapratu, ka visiem, kam ir nemirstīgās dzīvības cerība, skatoties uz drīzo Kristus nākšanu, nemitīgi jāstrādā to labā, kas vēl bija grēkos un kam draudēja briesmīgā bojāeja.
Lai gan es biju ļoti jauna, pestīšanas plāns man bija tik skaidrs un mani personīgie piedzīvojumi bija bijuši tik zīmīgi, ka apsverot šo jautājumu, es zināju, ka mans pienākums ir turpināt pūlēties glābt dārgās dvēseles, lūgt un apliecināt Kristu katrā izdevībā. Visa mana būtne bija nodota Kunga kalpošanā. Lai nāktu kas nākdams, es nolēmu patikt Dievam un dzīvot kā tāda, kas gaida Pestītāju nākam un atalgojam uzticīgos. Es jutos kā mazs bērns, nākdama pie Dieva kā pie sava tēva un jautādama Viņam – ko Viņš grib, lai es daru. Tad, kad mans pienākums man bija skaidri atklāts, mana lielākā laime bija to izpildīt. Dažreiz mani apņēma sevišķas bēdas, jo vecākie piedzīvojumos centās mani atturēt un atvēsināt manas ticības dedzību. Bet ar Jēzus smaidu, kas apgaismoja manu dzīvi un Dieva mīlestību sirdī, es gāju savu ceļu ar priecīgu garu.
Cik bieži vien es atceros savus agros piedzīvojumus, līdz ar maigu atmiņu straumi man prātā nāk brālis, manu cerību un baiļu līdzgaitnieks, nopietnais līdzjutējs manos kristīgajos piedzīvojumos. Viņš bija viens no tiem, ko grēks tikai reti kārdināja. Pēc dabas [35]dievbijīgs, viņš nekad nemeklēja vieglprātīgo jauniešu sabiedrību, bet labāk izvēlējās kristiešu sabiedrību, kuru sarunas pamācītu viņu dzīves ceļā. Viņa izturēšanās bija priekš viņa gadiem nopietna. Viņš bija maigs un mierīgs, viņa prāts gandrīz vienmēr bija pildīts ar reliģiskām domām. Viņa dzīve pievērsa to uzmanību, kas viņu pazina, kā paraugs jaunatnei, kā dzīvs patiesā kristīgā skaistuma un žēlastības piemērs.